- turpinājums spamam
- 6/16/06 03:47 pm
-
Novērots, ka partneru mainītāji sevi uzskata par dziļi godīgiem, morāli skaidriem, pat cēliem («Man ir jāapprec katra sieviete, ko esmu mīlējis, ar kuru esmu bijis intīmās attiecībās»). Tiek pat akcentēts, ka no partnera neko nevajag, kaut faktiski paši teicēji ir ļoti prasīgi un neiecietīgi. Šajos gadījumos ir nepieciešama rūpīga pašanalīze un griba mainīties, lai raksturs nesabojātos tiktāl, ka šāds cilvēks vispār tiek izstumts no kopdzīves pat ar ideālāko partneri.
O. Losevja (1990) raksturo atšķirības vīriešu un sieviešu neuzticības motivācijā. Vīrieši to biežāk skaidro ar dzimumtieksmi, kas nav saistīta ar kontakta emocionālo pusi, un tāpēc vienā trešdaļā gadījumu viņi stājas intīmās attiecībās ar maz pazīstamām partnerēm. Gadījuma sakaru izraisītājs mēdz būt arī sievas komandējuma brauciens vai atvaļinājums, tāpat strīds ar sievu. (Karpova Ā., 2000).
Dažādie neuzticības tipi
Vīriešu tipi:
Donžuāns – vīrietis kā personība nenobriedis, vairāk par visu viņš vēlas patikt, un neuzticība viņam sniedz narcistisku apmierinājumu (paštīksmināšanos).
Netiklis jeb sieviešu pavedējs – tips, kura aktivitāti izraisa pārmaiņu vai daudzveidības vajadzība, kā arī priekšstati, ka par vīrišķību liecina tieši seksuālo uzvaru skaits.
Mūžīgi neapmierināmais – pastāvīgi meklē mīlestību, bet ne ar vienu sievieti neizveido emocionāli noturīgus sakarus.
Sieviešu tipi:
Kārdinātāja – vēlas daudz pielūdzēju, grib, lai viņu mīlētu, šīmērķa sasniegšanā izmanto arī seksu, tomēr viņas patiesā dzimumtieksme nav visai izteikta.
Piedzīvojumu meklētāja – iesaistās īslaicīgos seksuālos piedzīvojumos, kas skar viņas jūtas, jo savā mājā
ir / var būt laba sieva un māte. Mīl savu vīru, ar kuru gan nerod kopīgu seksuālo valodu. Saviem piedzīvojumiem partneri izvēlas pati, meklē seksuālos pārdzīvojumus, kuru ģimenes dzīvē pietrūkst.
Padevīgā – nevar vīrietim atteikt, jo pretējā dzimuma kaislība izraisa viņā momentānu atbildes reakciju, tātad zems dzimuma uzbudinājuma slieksnis. Pati iniciatīvu neizrāda, gūdama apmierinājumu, padevīgi atdodoties partnera varai, nespēj atteikt, jo viņš ir stiprāks.
Neapmierinātā – nerod apmierinājumu nevienā dzīves sfērā – ne ar vīru, ne darba biedriem, ne ar draugiem un tuviniekiem. Šaubās par savas izvēles pareizību, pat ja sakari ir ilgstoši. Viegli iemīlas citā, kuru sākumā pārvērtē. Mīlas sakaros bieži jūtas vainīga un kļūst nepanesama.
Neuzticība iztēlē (un ne reizi vien), kas arī notiek tikai iztēlē:
Darba vietas romāns, kurā nemeklē jaunu dzīves biedru, bet ikdienas uzsaldinātāju; šajos sakaros vīrieši iesaistās ne pārak nopietni, kontakti ir bezpersoniskāki (nekā sievietēm) var būt neuzticīgi tikai ar ķermeni, dvēselē saglabādami uzticību.
Liktenīgais gadījums – pēc daudziem gadiem satikta studiju laiku lielā mīlestība vai paši esam pielūgsmes objekts kādam, kas organizē sagadīšanos.
Atriebības, greizsirdības (arī nepamatotas) izpausmes (atdarīt, sāpināt otru), viens no dzīves biedriem atpaliek gaidītajā garīgajā attīstībā (pārslodze mājās), atsvešināšanās. Dažkārt vīrs atklāti sludina, ka sieva ir dzīvei, bet mīļākā statusam.
Mūsdienu sabiedrībā morāle mainās. Zinātnieki, konsultanti un ārsti dažādi izturas pret neuzticības problēmu. Daļa pat drosmīgi lauž tradīcijas, uzskatot laulāto uzticību par mītu, bet neuzticību par dabisku, pat tipisku parādību, kas jāpieņem kā objektīvs fakts, kam nākas piemēroties. Šī uzskata aizstāvji pauž domu, ka neuzticībā vainojams ne jau tas, kas spēris sānsoli, bet gan tas, kurš nav pietiekami rūpējies par ģimenes klimatu un nav pratis otram kļūt par vienīgo. Varbūt labāk ir vispār nemeklēt vainīgo, bet sakārtot attiecības un savu dzīvi, tās galvenos un pakārtotos mērķus. Šo problēmu vairums pāru risina savstarpējā saskarē.
Iespējams, ka dažos gadījumos neuzticības pārvarēšana padara pāri kopumā un katru no pusēm atsevišķi emocionāli nobriedušākus, atvērtākus, uz pozitīvām pārmaiņām gatavākus. Ja šādas vadlīnijas atbilst abu partneru vērtību sistēmai, dzīvesbiedru un vecāku funkcijas netiek ārdītas, ģimene pati tiek galā ar šo pārbaudījumu. Dažkārt pārvarēt situāciju ģimenē traucē neuzticības fakta publicitāte, tas attiecas īpaši uz sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem. Tad vēl jo vairāk nepieciešams mobilizēt katra partnera personības potenciālu – emocionālo briedumu, gribas īpašības, dzīves pamatvērtību izpratni.
Divu cilvēku reālās savstarpējās attiecības vienmēr ir sarežģītākas par jebkuru gudru teorētisku modeli vai shēmu. Var mokoši pārdzīvot dzīvesbiedra (-es) neuzticību un tomēr viņu mīlēt. Spēja izprast un piedot ir augstāka par greizsirdību un patmīlību. Laimīgas ir tās ģimenes, kurās vīrs un sieva jūtas brīvi savās jūtās, savos kontaktos, aizraušanās veidos, bet par visu augstāk vērtē ģimeni un, ja ierobežo, tad tikai sevi, ne otru.
Īstā piemērošanās ir:
pacietība;
cieņa kaut vai pret kopīgo pagātni vai labo darbu uzplaiksnījumiem;
prasme saklausīt otra uzskatus un pārliecību;
atteikšanās no savām egoistiskajām interesēm;
pašaizliedzība un prasme kalpot mīļotajam cilvēkam.
Šo uzskaitījumu var turpināt, jo to visu prasa atrašanās kopsavienībā. Tas nenozīmē nodot visas savas intereses un dzīvot vienmuļībā, apspiestībā un klusumā, bet gan apzināti atrasties pastāvīgi uzkopjamā kopdzīvē.
Kad kāds amerikāņu psihoterapeits jau vairākas nedēļas vadīja semināru, viena no dalībniecēm viņam jautāja, vai psihoterapeita sieva pa šo laiku nekļūšot neuzticīga un ko tādā gadījumā viņš darīs. Psihoterapeits atbildējis: «Es atvainošos, ļoti atvainošos par viņai sagādātajām neērtībām.» «???» «Jā, jā, jo neuzticība ir psiholoģiska problēma, garīguma problēma» (Karpova Ā., 2000).