- 4/15/06 09:08 pm
-
svastika, ugunskrusts, Pērkona krusts vai zarukrusts. Ugunskrusts (Svastika) - ideogramma, kura simbolizē kosmosa kustību un radošo enerģiju. Viens no vissenākajiem un visplašāk izplatītajiem grafiskajiem simboliem. Tulkojumā no sanskrita tas nosaukums nozīmē: su - labi, un asti - esība. Tradicionāli tā ir pozitīva zīme. Nacisti, izmantojot šo zīmi savā simbolikā, acīmredzami vēlējās gūt vairāk spēku, bet tā kā viņu darbība bija pretēja kosmosa evolūcijas principiem un pretēji šīs zīmes sākotnējiem principiem, paši tika samalti savas simbolikas spēkā. Šis ir viens no atgādinājumiem par dažādo zīmju izmantošanu mūsu ikdienā, kad ļaudis bieži nezin kādas zīmes enerģētisko spēku un tādējādi pat paši sev var nodarīt vairāk kaitējuma, ne labuma. Svastikas zīme, ko latviešu valodā biežāk dēvē par ugunskrustu, atgādina Saules un laika rata ritējumu. It īpaši indoāriešu tradīcijā šī zīme ir saistīta ar Saules un debesu dievībām. Svastikas krusta gali var būt saliekti gan uz labo, gan uz kreiso pusi, tātad arī tā virzība var būt abējāda. Svastika ar zariem uz kreiso pusi ir budistu bezgalības simbols un tiek saistīta ar vīrišķo sākotni. Svastiku ar zariem uz labo pusi, kādu izmantoja nacisma piekritēji, Mezopotāmijā uzskatīja par sievišķās sākotnes simbolu - to mēdza attēlot uz semītu dievietes Ištāras vēdera lejasdaļas. Antīkajā tradīcijā Ištaras līdzinieces ir Artemīda un Diāna. Arī ķīniešu tradīcijā labā virziena svastika ir Iņ simbols. Svastikas simbolika kā dzīvības spēku, Saules kustības un virzības apliecinājums bieži vien tika saistīta ar augstākajiem spēkiem un Dievu. Svastika tika attēlota uz Budas krūtīm, to izmantoja arī pirmie kristieši un tā bija vēdisko un citu hinduistu dievību, Agni, Brahmas Sūri, Višnu, Krišnas, Ganeša, simbols. Senajā Grieķijā svastikas zīmi izmantoja ne tikai jau pieminētā Artemīdas, bet arī Zevs, Hēra un Helioss. Senajā Skandināvijā - pērkondievība Tors. Latvijā tā ir Pērkona zīme.