Man nepatīk nemaz nemaz tas, kā vislaik jūtos. Ļodzīgi pamati, sašļukusi un stress.. Varētu sirdi ielikt vakuumā un būtu miers. A nekā. Viss ķeras klāt. Un kā bez rokām. Tad applaucēju ar tvaiku roku, tad pie karstas trubas sānu piegrūdu. Un kā vispār var dabūt gatavu to, ka vienā vakarā divas reizes sasitu pieri vienā un tai pašā vietā pret vienu un to pašu durvju klinķi?.. Bāc. Stāvu asaraina vannenē: "Dievs, kāpēc?.. Kāpēc nav manī miers? Cik ilgi ..... " Nevar dabūt normālu koncentrēšanos uz neko. Neko citu.. Ir citādāk ..

Un kremt kaut kur dziļi iekšā noglabātie vārdi..

Es Zinu, ko gribu.