klasika

Sun, 05 Oct 2014 18:17:44 GMT

Piederības sajūta – kurā vecumā tas ir visaktuālāk?
- Es domāju, ka tomēr tas ir aktuāli visu cilvēka dzīvi. Ja tev ir piederības sajūta – tas nozīmē, ka tev ir identitāte. Tevi ir iekšējs stingrs balsts. Ne velti Skotijas Konsultatīvā Mācību programmu padome 1995. gadā atzina, ka viena no fundamentālākajām dispozīcijām, uz kurām cilvēkam balstīt savu izvēli, un kas arī būtu pamats taisnīgas un demokrātiskas sabiedrības uzplaukumam, ir piederības sajūta. Pārējās dispozīcijas ir:
cieņa un rūpes par sevi;
cieņa un rūpes par citiem;
sociālās atbildības sajūta;
gatavība mācīties.

No Daces Kalējas sarunas ar Silvu Omarovu šeit: http://goo.gl/InFS3U

brīvība

Thu, 11 Sep 2014 19:10:08 GMT

Pēdējā nodarbībā izskanēja atziņa par brīvību. Brīvību, pēc kuras visu laiku tiecos, jo man ir sajūta, ka esmu te, pilsētā, te, dzīvē, iesprostota. Atziņa skanēja tā: Brīvība ir spēja uzņemties atbildību.

mijiedarbība

Mon, 28 Apr 2014 09:34:35 GMT

Cilvēks ir kā švamme.
Švamme uzsūc visu, kas tai ir apkārt. Kad līst ūdens, tā ir padzirdīta un piepildīta, uzņem visu, ko tai dod. Kad apkārt ir gruži, tie tiek uzslaucīti. Ja kāds izspiež no tās ūdeni, paliek tikai švamme - sausa, saņurcīta un poraina. Tikai vēl mazliet nobružātāka kā iepriekš. Ja lielā roka paņem švammi un ziepes, tad viss, kas tai tuvojas, īsi pieskaras un aizslīd, neatstājot nekādas pēdas. Ir tikai arvien nobružātāks skats un apņurcītāki stūri, kamēr lielā roka nopērk jaunu švammi.
Tik vien.

pavasaris nāk

Wed, 26 Mar 2014 22:48:57 GMT

Viegls vējš, svārki pinas pa kājām, bet līdz deju sākumam vēl pusstunda. Brīvības ielas ietves izšķīst siltajā gaisā, nesot cilvēku straumes uz mājām, bet kaut kur pa vidu biezajām mūra sienām siltums izkausē vēlmi pēc kaut kā ēdama. Ar kapučino krūzi rokā soļoju pāri Merķeļa ielai, tur vienmēr "deg zaļais". Ne pūķis, bet cilvēks, un autobusi, kas sastājušies rindā kā zaldātiņi, pacietīgi gaida, kad cauri cilvēku plūsmai varēs uzsākt savu tālo ceļu brīvības līkločos. Otrpus ielai esmu nonākusi līdz Vērmaņdārzam, cerībā izvēdnāt prātu no steigas, piesēžu uz soliņa aiz ziedu tirdziņa un lēnām ievelku nāsīs pavasara gaisu. Kaut kur pa nule izdīgušo zālienu brien Velsas korgijs pembroks, apošņā zīmīti un atstāj atbildi. Garām aizslīdz māmiņa ar ziliem bērnu ratiņiem, tikmēr uz blakus esošā soliņa sēdošo puisi jau sveicina bariņš viegli hipsterīgā izskatā.

Attālāk no manis sēž trīs puiši, no kuriem viens spēlē saldsērīgo, mūžam sirdī aizķērušos Nothing else matters. Iepretim trio uz zemes stāv melns ģitāras čehols, pie kura uz brīdi piestāj priecīgs vīrs garā, melnā mētelī. Ap kaklu tam koši sarkana šalle, bet galvā esošo cepuri vīrs noceļ puiša priekšā un met spēcīgi pret čeholu sacīdams: "Edž, Tev labi sanāk! Vai Tu nepelni naudiņu ar šo? Kur cepure?"
"Nav cepures," atbild spēlējošais puisis, un uzsāk ritmiskāku meldiņu, kas patīkami lipīgs kā ābols karamelē. Pēc brīža jau vīrs sāk šūpoties, tad, teikdams, ka te nu gan derētu bungas, pats, redz, kādreiz esot spēlējis aktīvi tādas, un, noņemdams savu raibo mugursomu no pleciem, uzsāk dejot. Vīrs smejas, un puiši smej tam līdzi. Man gribot negribot lūpu kaktiņi tik ļoti ceļas augšā, ka dienas grūtums aizmūk no manis kā nakts, atnākot dzestram rītam.

Uzmetu savu somu plecā, sāku soļot Tērbatas ielas virzienā, piecas minūtes vien atlikušas līdz dejām, un dzirdu vīru sakām: "Spēlē vēl, man vizbulītes jau galvā!"

par zintas stāstu "Paps"

Wed, 26 Mar 2014 20:05:05 GMT

Gaidot savu dienišķo Ābolīti, sēdēju pieturā uz soliņa un nejauši piedalījos blakus sēdošā pāra sarunā. Puisis, kas pēc stāstīstā nesen pārbaucis mājās, sarunājas ar meiteni. Meitenei taisns deguns, izskatās jauniņa, tā ap labi, ja vispār astoņpadsmit, kājās zebras raksta getras, mugurā koši rozā pufaika. Abi sēž salikuši rokas kabatās.
- Brauc man līdzi uz Angliju!, saka blondais puisis.
- Es nezinu angļu valodu. Nemaz.
- Tas nekas, a tur angļu valodu nemaz nevajag. Pirmie divi mēneši ir grūtāk, bet pēc tam jau pierod.
- A ko es tur darīšu?
- Nezinu, dzīvosi manā dzīvoklī.

Smejas. Mazliet klusums. Pēc pāris mirkļiem saruna atsākas.

- Tu zini, kāpēc es atbraucu atpakaļ?
- Nu?
- Te man nav nekā, izņemt draugus, bet Anglijā man ir viss, ...
Abi sinhroni nosaka: - ...izņemot draugus.

Piebrauca Ābolītis, un es ar savu piena pudeli un paunām raušos uz durvju pusi. Man pa priekšu iekāpj puisis, apsēžas četrnieku beņķos un izvelk savu balto Samsungu no kabatas. Rokas raupjas, sausas, nagi apgriezti īsi jo īsi, un, skatoties uz tām, šķiet, ka pretī sēž vecs vīrs. Paceļu acis, lai nopētītu puisi, bet tur aiz iepriekš dzirdētās viegli prastās valodas sēž nopietns, kluss laimes meklētājs, kam piebesījies būt nopīpējušamies. Zin, "darbs, mājas, darbs, mājas, aizej mājās, blenz sienā, nav ko darīt, ej gulēt, bet no rīta atkal uz darbu. Kad atbraucu atpakaļ, redzēji, man vaigi pat bija iekrituši, tāā biju nopīpējies... tagad arī nedzeru tik daudz," nosaka puisis.
Abi izkāpjam vienā pieturā.

vieta un brīvība

Mon, 06 Jan 2014 21:53:25 GMT

"Sava vieta vienmēr ir brīva un pacietīgi tevi gaida," saka Kristaps Ģelzis (iz šejienes: http://www.delfi.lv/kultura/news/culturenvironment/kristaps-gelzis-merkis-ir-radit-nevis-sanemt.d?id=44010504).

sniegs un laimes sajūta

Fri, 06 Dec 2013 14:43:10 GMT

„Es tagad braucu uz māj’, ārā drausmīgs laiks”, siltā balss tonī teica kāda dāma, kas sēdēja aiz manis tramvajā.

Ir jau četri, ārā sāk satumst. Cilvēki iepakojušies mēteļos un kapucēs tā, ka viņus nevar atpazīt. Līvu laukumā mani kāds pasveicina, bet es viņu pat neatpazīstu, vēlāk tikai galvā saslēdzas dzirde un asociatīvā atmiņa – tā mana kolēģe. Dodos uz tramvaju pa Kalēju ielu, un tā pēkšņi kļuvusi tik gaiša un romantiska. Aizmiedzu acis un slīdu pa bruģi pieturas virzienā, ik pa brīdim mēģinu noķert sniegpārslas atvērtās plaukstās, līdz tās vienmērīgi nosēdušās uz maniem tumši sarkanajiem cimdiem. Smaidu un pie sevis nodomāju – beidzot ir pienākusi mana dzimšanas diena!

Thu, 05 Dec 2013 23:03:43 GMT

Nedrīkst paraugoties. Kolīdz to dara, kļūdas ir tavs sabiedrotais.

Sun, 04 Aug 2013 20:20:03 GMT

Visam jābūt līdzsvarā. Laimes sajūtai, kas tevi ceļ debesīs, un realitātei, kas piezogas nemanot, atgriežoties nobružātajā un skaistajā Rīgā.

rozā puķuzirņi

Tue, 02 Jul 2013 21:18:25 GMT

brūnums

Fri, 14 Jun 2013 17:56:36 GMT

Sun, 28 Apr 2013 13:42:19 GMT

Cīņa pašam ar sevi nav sliktākais, kas var notikt. Sliktāk ir tad, kad tāda nav bijusi vispār.

viss kārtībā, pavasaris atnāks

Fri, 26 Apr 2013 19:11:18 GMT

Sun, 10 Mar 2013 17:05:15 GMT

Tas mazliet sāp vēl tagad. Es ieviešu pavasari savā istabā katru reizi, kad mani iedunkā nerimtas domas, un aizslauku visus putekļus līdz ar izmazgātām drēbēm, tīriem traukiem un gludām segām, bet, kad uz istabas sienām parādās saules zaķi un tīrajos palagos iezogas atmiņu rēgi, tas mazliet sāp vēl tagad.

ziemā

Sun, 17 Feb 2013 16:57:43 GMT

Fri, 15 Feb 2013 15:01:09 GMT

Ja logā nekā nav, tad neko nevar arī atrast.

grow up

Sat, 02 Feb 2013 08:19:04 GMT

Tas arhitektūras loks ir tik šaurs un stīvs, ka man bail tajā pazaudēt savu bērnišķību.

cilvēku novērtē, kad viņa vairs nav (?)

Tue, 15 Jan 2013 10:59:36 GMT

Nesasapņojies, man tā bieži saka, nesaceries, lai nebūtu jāviļas, turklāt atkārto. Bet ir kāds vieglums izaudzis manos plecos un tiecas līdz lūpām, daudz jaunā un nezināmā man iekšā spridzina prieka bumbas. Man šķiet, nē, es zinu, ka būs labāk.

Fri, 28 Dec 2012 11:23:59 GMT

Domu tārpiem ziemā labi klājas.

kaķu stāsti, dublis 2

Tue, 11 Dec 2012 12:20:56 GMT

Kad atskan vijoles skaņas, Pūks ņaudēdams un murādams vielaikus iekārtojas man klēpī, glauž savu purnu pret vijoles korpusu, it kā saprastu, kādu spriedzi mēs vienotā skaņā izdzīvojam.

Mon, 10 Dec 2012 13:38:52 GMT

Mēs tiekamies, bet tā arī nekad nesatikāmies. Ļaujot laikam plūst caur manām šūnām, nostāšos uz pirmajiem asniem pilnīgi vesela.

Tue, 06 Nov 2012 19:34:08 GMT

Grišins mani šodien nosauca par жуткий индивидуалист un nodarbības noslēgumā veltīja slavas dziesmas par manu intuitīvo domāšanu, bet šo es nerakstu tāpēc, lai palielītos ar savu iedzimto varēšanu un patiku nošķirties no vairuma kolektīvu, bet gan tādēļ, ka garastāvoklis mani mētā augšā, lejā, un dienās kā šī, kad pēc priekpilnas vakardienas esmu iekritusi miljons jautājumu spēlē, varētu savākties un saprast, ka es esmu tas, ko es daru, nevis nedaru vai nevaru, protams, pēdējais samērīgos daudzumos.

smaids līdz ausīm

Fri, 02 Nov 2012 21:42:07 GMT

Telefona blūrs, kas apliecina, ka VIŅI bija te!

Mon, 29 Oct 2012 19:14:20 GMT

Man šodien pajautāja, vai es neesmu ar seju kaut kur ieskrējusi. Saku, ka nē. Patiešām? Neesi ieskrējusi stabā, durvīs, kaut kur? Nē. Zilums. Tiešām neesi ieskrējusi? Nē, neesmu. Kratu galvu, apliecinot savu atbildi dubultā.

Bet esmu gan ieskrējusi kaut kur. Ne stabā, durvīs vai citā fiziski aptaustāmā objektā, mazliet esmu ieskrējusi atpakaļ nepareizās sliedēs. Dari ko darīdams, neatgriezies tur, no kurienes nācis.

feel free to be

Thu, 25 Oct 2012 20:45:45 GMT

Man ir jauna atkarība - vakari studenšu korporācijā.