urn:lj:klab.lv:atom1:klasika klasika klasika lillijaas@hotmail.com klasika 2014-10-05T18:37:42Z 2014-10-05T18:37:42Z urn:lj:klab.lv:atom1:klasika:137466 2014-10-05T21:13:00 2014-10-05T21:13:00 2014-10-05T18:37:42Z 2014-10-05T18:37:42Z <b>Piederības sajūta – kurā vecumā tas ir visaktuālāk?</b><br />- Es domāju, ka tomēr tas ir aktuāli visu cilvēka dzīvi. Ja tev ir piederības sajūta – tas nozīmē, ka tev ir identitāte. Tevi ir iekšējs stingrs balsts. Ne velti Skotijas Konsultatīvā Mācību programmu padome 1995. gadā atzina, ka viena no fundamentālākajām dispozīcijām, uz kurām cilvēkam balstīt savu izvēli, un kas arī būtu pamats taisnīgas un demokrātiskas sabiedrības uzplaukumam, ir piederības sajūta. Pārējās dispozīcijas ir: <br />cieņa un rūpes par sevi; <br />cieņa un rūpes par citiem; <br />sociālās atbildības sajūta;<br />gatavība mācīties.<br /><br />No Daces Kalējas sarunas ar Silvu Omarovu šeit: <a href="http://goo.gl/InFS3U">http://goo.gl/InFS3U</a> urn:lj:klab.lv:atom1:klasika:134946 2014-09-11T22:09:00 2014-09-11T22:09:00 2014-09-11T19:10:08Z 2014-09-11T19:10:08Z Pēdējā nodarbībā izskanēja atziņa par brīvību. Brīvību, pēc kuras visu laiku tiecos, jo man ir sajūta, ka esmu te, pilsētā, te, dzīvē, iesprostota. Atziņa skanēja tā: Brīvība ir spēja uzņemties atbildību. urn:lj:klab.lv:atom1:klasika:132721 2014-04-28T12:25:00 2014-04-28T12:25:00 2014-04-28T09:34:35Z 2014-04-28T09:34:35Z Cilvēks ir kā švamme.<br />Švamme uzsūc visu, kas tai ir apkārt. Kad līst ūdens, tā ir padzirdīta un piepildīta, uzņem visu, ko tai dod. Kad apkārt ir gruži, tie tiek uzslaucīti. Ja kāds izspiež no tās ūdeni, paliek tikai švamme - sausa, saņurcīta un poraina. Tikai vēl mazliet nobružātāka kā iepriekš. Ja lielā roka paņem švammi un ziepes, tad viss, kas tai tuvojas, īsi pieskaras un aizslīd, neatstājot nekādas pēdas. Ir tikai arvien nobružātāks skats un apņurcītāki stūri, kamēr lielā roka nopērk jaunu švammi. <br />Tik vien. urn:lj:klab.lv:atom1:klasika:132052 2014-03-27T00:28:00 2014-03-27T00:28:00 2014-03-26T22:48:57Z 2014-03-26T22:48:57Z Viegls vējš, svārki pinas pa kājām, bet līdz deju sākumam vēl pusstunda. Brīvības ielas ietves izšķīst siltajā gaisā, nesot cilvēku straumes uz mājām, bet kaut kur pa vidu biezajām mūra sienām siltums izkausē vēlmi pēc kaut kā ēdama. Ar kapučino krūzi rokā soļoju pāri Merķeļa ielai, tur vienmēr "deg zaļais". Ne pūķis, bet cilvēks, un autobusi, kas sastājušies rindā kā zaldātiņi, pacietīgi gaida, kad cauri cilvēku plūsmai varēs uzsākt savu tālo ceļu brīvības līkločos. Otrpus ielai esmu nonākusi līdz Vērmaņdārzam, cerībā izvēdnāt prātu no steigas, piesēžu uz soliņa aiz ziedu tirdziņa un lēnām ievelku nāsīs pavasara gaisu. Kaut kur pa nule izdīgušo zālienu brien Velsas korgijs pembroks, apošņā zīmīti un atstāj atbildi. Garām aizslīdz māmiņa ar ziliem bērnu ratiņiem, tikmēr uz blakus esošā soliņa sēdošo puisi jau sveicina bariņš viegli hipsterīgā izskatā. <br /><br />Attālāk no manis sēž trīs puiši, no kuriem viens spēlē saldsērīgo, mūžam sirdī aizķērušos Nothing else matters. Iepretim trio uz zemes stāv melns ģitāras čehols, pie kura uz brīdi piestāj priecīgs vīrs garā, melnā mētelī. Ap kaklu tam koši sarkana šalle, bet galvā esošo cepuri vīrs noceļ puiša priekšā un met spēcīgi pret čeholu sacīdams: "Edž, Tev labi sanāk! Vai Tu nepelni naudiņu ar šo? Kur cepure?" <br />"Nav cepures," atbild spēlējošais puisis, un uzsāk ritmiskāku meldiņu, kas patīkami lipīgs kā ābols karamelē. Pēc brīža jau vīrs sāk šūpoties, tad, teikdams, ka te nu gan derētu bungas, pats, redz, kādreiz esot spēlējis aktīvi tādas, un, noņemdams savu raibo mugursomu no pleciem, uzsāk dejot. Vīrs smejas, un puiši smej tam līdzi. Man gribot negribot lūpu kaktiņi tik ļoti ceļas augšā, ka dienas grūtums aizmūk no manis kā nakts, atnākot dzestram rītam. <br /><br />Uzmetu savu somu plecā, sāku soļot Tērbatas ielas virzienā, piecas minūtes vien atlikušas līdz dejām, un dzirdu vīru sakām: "Spēlē vēl, man vizbulītes jau galvā!" urn:lj:klab.lv:atom1:klasika:131799 2014-03-26T21:52:00 2014-03-26T21:52:00 2014-03-26T22:49:19Z 2014-03-26T22:49:19Z Gaidot savu dienišķo Ābolīti, sēdēju pieturā uz soliņa un nejauši piedalījos blakus sēdošā pāra sarunā. Puisis, kas pēc stāstīstā nesen pārbaucis mājās, sarunājas ar meiteni. Meitenei taisns deguns, izskatās jauniņa, tā ap labi, ja vispār astoņpadsmit, kājās zebras raksta getras, mugurā koši rozā pufaika. Abi sēž salikuši rokas kabatās. <br />- Brauc man līdzi uz Angliju!, saka blondais puisis. <br />- Es nezinu angļu valodu. Nemaz.<br />- Tas nekas, a tur angļu valodu nemaz nevajag. Pirmie divi mēneši ir grūtāk, bet pēc tam jau pierod.<br />- A ko es tur darīšu?<br />- Nezinu, dzīvosi manā dzīvoklī.<br /><br />Smejas. Mazliet klusums. Pēc pāris mirkļiem saruna atsākas.<br /><br />- Tu zini, kāpēc es atbraucu atpakaļ?<br />- Nu?<br />- Te man nav nekā, izņemt draugus, bet Anglijā man ir viss, ...<br />Abi sinhroni nosaka: - ...izņemot draugus.<br /><br />Piebrauca Ābolītis, un es ar savu piena pudeli un paunām raušos uz durvju pusi. Man pa priekšu iekāpj puisis, apsēžas četrnieku beņķos un izvelk savu balto Samsungu no kabatas. Rokas raupjas, sausas, nagi apgriezti īsi jo īsi, un, skatoties uz tām, šķiet, ka pretī sēž vecs vīrs. Paceļu acis, lai nopētītu puisi, bet tur aiz iepriekš dzirdētās viegli prastās valodas sēž nopietns, kluss laimes meklētājs, kam piebesījies būt nopīpējušamies. Zin, "darbs, mājas, darbs, mājas, aizej mājās, blenz sienā, nav ko darīt, ej gulēt, bet no rīta atkal uz darbu. Kad atbraucu atpakaļ, redzēji, man vaigi pat bija iekrituši, tāā biju nopīpējies... tagad arī nedzeru tik daudz," nosaka puisis. <br />Abi izkāpjam vienā pieturā. urn:lj:klab.lv:atom1:klasika:128788 2014-01-06T23:50:00 2014-01-06T23:50:00 2014-01-06T21:53:25Z 2014-01-06T21:53:25Z "Sava vieta vienmēr ir brīva un pacietīgi tevi gaida," saka Kristaps Ģelzis (iz šejienes: <a href="http://www.delfi.lv/kultura/news/culturenvironment/kristaps-gelzis-merkis-ir-radit-nevis-sanemt.d?id=44010504">http://www.delfi.lv/kultura/news/cultur<wbr />environment/kristaps-gelzis-merkis-ir-ra<wbr />dit-nevis-sanemt.d?id=44010504</a>). urn:lj:klab.lv:atom1:klasika:127649 2013-12-06T16:39:00 2013-12-06T16:39:00 2013-12-27T19:41:31Z 2013-12-27T19:41:31Z „Es tagad braucu uz māj’, ārā drausmīgs laiks”, siltā balss tonī teica kāda dāma, kas sēdēja aiz manis tramvajā. <br /><br />Ir jau četri, ārā sāk satumst. Cilvēki iepakojušies mēteļos un kapucēs tā, ka viņus nevar atpazīt. Līvu laukumā mani kāds pasveicina, bet es viņu pat neatpazīstu, vēlāk tikai galvā saslēdzas dzirde un asociatīvā atmiņa – tā mana kolēģe. Dodos uz tramvaju pa Kalēju ielu, un tā pēkšņi kļuvusi tik gaiša un romantiska. Aizmiedzu acis un slīdu pa bruģi pieturas virzienā, ik pa brīdim mēģinu noķert sniegpārslas atvērtās plaukstās, līdz tās vienmērīgi nosēdušās uz maniem tumši sarkanajiem cimdiem. Smaidu un pie sevis nodomāju – beidzot ir pienākusi mana dzimšanas diena! urn:lj:klab.lv:atom1:klasika:127296 2013-12-06T01:03:00 2013-12-06T01:03:00 2013-12-05T23:03:43Z 2013-12-05T23:03:43Z Nedrīkst paraugoties. Kolīdz to dara, kļūdas ir tavs sabiedrotais. urn:lj:klab.lv:atom1:klasika:125524 2013-08-04T23:16:00 2013-08-04T23:16:00 2013-08-04T20:20:03Z 2013-08-04T20:20:03Z Visam jābūt līdzsvarā. Laimes sajūtai, kas tevi ceļ debesīs, un realitātei, kas piezogas nemanot, atgriežoties nobružātajā un skaistajā Rīgā. urn:lj:klab.lv:atom1:klasika:125229 2013-07-03T00:17:00 2013-07-03T00:17:00 2013-07-02T21:18:25Z 2013-07-02T21:18:25Z 10 urn:lj:klab.lv:atom1:klasika:124840 2013-06-14T20:55:00 2013-06-14T20:55:00 2013-06-14T17:56:36Z 2013-06-14T17:56:36Z <img style="width: 311px; height: 415px;" src="http://farm6.staticflickr.com/5536/9044296810_05971c8410.jpg"> urn:lj:klab.lv:atom1:klasika:124480 2013-04-28T16:02:00 2013-04-28T16:02:00 2013-04-28T13:42:19Z 2013-04-28T13:42:19Z Cīņa pašam ar sevi nav sliktākais, kas var notikt. Sliktāk ir tad, kad tāda nav bijusi vispār. urn:lj:klab.lv:atom1:klasika:124348 2013-04-26T22:07:00 2013-04-26T22:07:00 2013-04-26T19:14:13Z 2013-04-26T19:14:13Z <img style="width: 311px; height: 427px;" src="http://farm9.staticflickr.com/8264/8683277341_9d51f5052f_z.jpg"> urn:lj:klab.lv:atom1:klasika:123889 2013-03-10T18:56:00 2013-03-10T18:56:00 2013-07-28T20:02:55Z 2013-07-28T20:02:55Z Tas mazliet sāp vēl tagad. Es ieviešu pavasari savā istabā katru reizi, kad mani iedunkā nerimtas domas, un aizslauku visus putekļus līdz ar izmazgātām drēbēm, tīriem traukiem un gludām segām, bet, kad uz istabas sienām parādās saules zaķi un tīrajos palagos iezogas atmiņu rēgi, tas mazliet sāp vēl tagad. urn:lj:klab.lv:atom1:klasika:123537 2013-02-17T18:56:00 2013-02-17T18:56:00 2013-02-17T16:57:43Z 2013-02-17T16:57:43Z <img style="width: 311px; height: 415px;" src="http://farm9.staticflickr.com/8519/8482854286_707e6d94db.jpg"> urn:lj:klab.lv:atom1:klasika:123195 2013-02-15T16:50:00 2013-02-15T16:50:00 2013-02-15T15:01:09Z 2013-02-15T15:01:09Z Ja logā nekā nav, tad neko nevar arī atrast. urn:lj:klab.lv:atom1:klasika:123035 2013-02-02T10:17:00 2013-02-02T10:17:00 2013-02-02T08:19:04Z 2013-02-02T08:19:04Z Tas arhitektūras loks ir tik šaurs un stīvs, ka man bail tajā pazaudēt savu bērnišķību. urn:lj:klab.lv:atom1:klasika:122570 2013-01-15T12:51:00 2013-01-15T12:51:00 2013-01-15T10:59:36Z 2013-01-15T10:59:36Z Nesasapņojies, man tā bieži saka, nesaceries, lai nebūtu jāviļas, turklāt atkārto. Bet ir kāds vieglums izaudzis manos plecos un tiecas līdz lūpām, daudz jaunā un nezināmā man iekšā spridzina prieka bumbas. Man šķiet, nē, es zinu, ka būs labāk. urn:lj:klab.lv:atom1:klasika:121813 2012-12-28T13:09:00 2012-12-28T13:09:00 2012-12-28T11:23:59Z 2012-12-28T11:23:59Z Domu tārpiem ziemā labi klājas. urn:lj:klab.lv:atom1:klasika:121452 2012-12-11T14:17:00 2012-12-11T14:17:00 2012-12-27T09:12:24Z 2012-12-27T09:12:24Z Kad atskan vijoles skaņas, Pūks ņaudēdams un murādams vielaikus iekārtojas man klēpī, glauž savu purnu pret vijoles korpusu, it kā saprastu, kādu spriedzi mēs vienotā skaņā izdzīvojam. urn:lj:klab.lv:atom1:klasika:121274 2012-12-10T15:34:00 2012-12-10T15:34:00 2012-12-10T13:38:52Z 2012-12-10T13:38:52Z Mēs tiekamies, bet tā arī nekad nesatikāmies. Ļaujot laikam plūst caur manām šūnām, nostāšos uz pirmajiem asniem pilnīgi vesela. urn:lj:klab.lv:atom1:klasika:120370 2012-11-06T21:24:00 2012-11-06T21:24:00 2012-11-06T19:34:08Z 2012-11-06T19:34:08Z Grišins mani šodien nosauca par жуткий индивидуалист un nodarbības noslēgumā veltīja slavas dziesmas par manu intuitīvo domāšanu, bet šo es nerakstu tāpēc, lai palielītos ar savu iedzimto varēšanu un patiku nošķirties no vairuma kolektīvu, bet gan tādēļ, ka garastāvoklis mani mētā augšā, lejā, un dienās kā šī, kad pēc priekpilnas vakardienas esmu iekritusi miljons jautājumu spēlē, varētu savākties un saprast, ka es esmu tas, ko es daru, nevis nedaru vai nevaru, protams, pēdējais samērīgos daudzumos. urn:lj:klab.lv:atom1:klasika:120140 2012-11-02T23:37:00 2012-11-02T23:37:00 2012-11-02T21:42:54Z 2012-11-02T21:42:54Z <img style="width: 372px; height: 280px;" src="http://farm9.staticflickr.com/8324/8148809419_37953a6940.jpg"><br>Telefona blūrs, kas apliecina, ka VIŅI bija te!<br> urn:lj:klab.lv:atom1:klasika:119899 2012-10-29T21:10:00 2012-10-29T21:10:00 2012-10-29T19:14:20Z 2012-10-29T19:14:20Z Man šodien pajautāja, vai es neesmu ar seju kaut kur ieskrējusi. Saku, ka nē. Patiešām? Neesi ieskrējusi stabā, durvīs, kaut kur? Nē. Zilums. Tiešām neesi ieskrējusi? Nē, neesmu. Kratu galvu, apliecinot savu atbildi dubultā. <br /><br />Bet esmu gan ieskrējusi kaut kur. Ne stabā, durvīs vai citā fiziski aptaustāmā objektā, mazliet esmu ieskrējusi atpakaļ nepareizās sliedēs. Dari ko darīdams, neatgriezies tur, no kurienes nācis. urn:lj:klab.lv:atom1:klasika:119630 2012-10-25T23:43:00 2012-10-25T23:43:00 2012-10-25T20:45:45Z 2012-10-25T20:45:45Z Man ir jauna atkarība - vakari studenšu korporācijā.