|
Sep. 25th, 2005|03:24 pm |
-Poter tu ko noklausies?- Viņš nikni noprasīja.
-Man noteikti ir ļoti interesanti klausīties par to kā tavs tēvs lecas ar Strupu. Viņš at visiem lecas...Zēns izmeta un uzreiz iekoda mēli starp zobiem- Vajadzēja iztikt tikai ar pirmajiem četriem vārdiem, bet nu bija par vēlu...
-Tātad tomēr noklausījies...Tu mūžīgi visā jaucies iekšā! Nu kaut šeit nelien iekšā!!!
Harijs vēl nekad nebija redzējis Malfoju tik niknu. Šķita, ka Drako acis lien ārā no dobumiem un savilktie kulaki trīcēja no niknuma.
-Nu-nu...atdziesti,- mierīgi teica zēns.- nevāries, es nekur nelienu.
Harijs jau bija samierinājies, ka pretī visiem ļauna vēlētājiem vajag vajag spēt izdarīt pirmo soli. Tagad viņš uztraucās tikai par to, lai Drako nelīstu kauties...
-Domā esi pats gudrākais, Poter?!- Malfojs kauties nelīda, tomēr vārdos arī necentās apstāties.- Domā, ka esi baigi pareizais?!
Visu pasauli ensamierināsi, svētuli! Sargeņģelis tu mūsu!
Tomēr Harijs palika mierīgs.
-Varbūt tev ūdentiņu atnest, lai pieniņš neaizskrien?- tādā pašā tonī kā Malfojs- harijs painteresējās.- citādi tu tāds sarkans jau esi palicis...
Es tak tev teicu- nevāries.
Drako no aizvainojuma pat nevarēja neko pateikt, vienkārši nosarka vēk vairāk un nikns izskrēja no koptelpas. Krebs un Goils pēkšņi atdzīvojušies aizskrēja viņam pakaļ. Harijs smagi ievilka elpu- pēc ilgas un ciešas draudzības sākuma tas neizskatījās. |
|