|
Feb. 10th, 2006|10:40 am |
-Es tā arī domāju,- Strups piespieda pie Harija muguras kaut kādu dedzinošu ziedi. Zēns iečirkstināja zobus, neizturēja un sāka lamāt profesoru. Pašlaik Harijs bija tik nikns, cik nikns laikam nebija bijis pat pats Strups.Harijs izteica savam ienīstajam torņa vecākajam gandrīz visu ko par viņu domāja, un tad saprata, ka profesors ir uzklausījis viņu pilnīgā klusumā.
Harijs izbrīnījās, ka torņa vecākais viņu nav vēl paspējis sodīt līdz pat mācību gada beigām un nolēma pabeigt savu tirādi ar to, ka Džeims Poters ir bijis vienkārši malacis, ka atļāvies ņirgāties par Strupu.
-Poter, nomierinājāties? Tagad atbildiet man- kāpēc jūs to izdarījāt?- klusu, bet ļoti skaidri pajautāja profesors.
-Es pateicu jums tikai un vienīgi patiesību,- zēnu atkal pārņēma niknums un naids pret Strupu.- Es uzskatu, ka jums ir tiesības zināt ko par jums domāju ne tikai es, bet vispār lielākā daļa skolas!
-Poter, es nerunāju par to. Tas man arī bez jums bija skaidrs. Tomēr izejot no jūsu pēdējiem vārdiem, man gribētos zināt kāpēc jūs nokērāt manu domnīcu?
-Es...nu...e-e-e...-Zēns apjuka. Viņa asās sajūtas pazuda tik pat ātri kā parādījās. Viņam pēkšņi vairs negribējās dusmoties uz Strupu:-Es padomāju...Ka tur varēja būt kaut kas ļoti svarīgs no jūsu dzīves, ser...
-Jā...Tur tiešām bija...-Profesors pabeidza čakarēties ap Harija muguru.- Varat būt brīvs.
Zēns nolaida džemperi un pagriezās. Strups ar nūjiņas palīdzību, laboja un kārtoja pa vietām skapjus.Harijam šķita nedaudz dīvaini, ka torņa vecākais vispirms bija pieķēries viņam, kaut gan labi zināja, ka zēnam nekas nopietns nav noticis- neviss uzreiz bija ķēries pie sev dārgā īapašuma sakārtošanas.Galds viņa kabinetā vēl ar vien bija apgāzts.
-Spārnardium Lidosa!-Harijs pacēla galdu, pēc tam grāmatas un salika tās uz galda kārtīgā kaudzītē.
-Man šķiet es atļāvu jums iet,- Strups izmeta pār plecam.
-E-e-e...Profesor, kā ar slēpprātības stundām?
Slīdeņa vecākais izbrīnīts pagriezās pret Hariju un greizi pasmīnēja.
-Un pēc šī visa jūs vēl ar vien vēlaties nākt?
Zēns neatrada ko atbildēt. Viņam negribējās teikt Strupam, ka "viņš pats ir vainīgs", bet tā kā daļēji tā bija patiesība, tad viņš beidzot atbildēja:
-Jā.
Protams, ka zēns meloja. Vairāk par visu pasaulē viņam gribējās aizvākties no šī kabineta un nekad vairs tajā neatgriezties, bet nepatīkamā sajūta, ka tādā veidā viņš pievils Dumidoru- zēnam neļāva tā izrīkoties.
-Piektdien, kā vienmēr sešos,- Strups mierīgi atbildēja.
-Un...Grāmata?- čukstus pajautāja zēns.
Viņam šķita, ka jo klusāk viņš uzdos jautājumu, jo mazāk profesors dusmosies.
-Jums tik ļoti gribās ielīst manās domās?- Harijam atkal parādījās tāda sajūta, ka profesors to saka ne tik daudz dusmodamies kā smiedamies.
-dažreiz gribas uzzināt vairāk par to ko nesaproti,- zēns nomurmināja ar grūtībām saprasdams ko pats saka.
-Jums vienkārši patīk skatīties kā viņš pārspēj citus- drūmi piezīmēja Strups.- Jums patīk redzēt viņu kā uzvarētāju- tādu pašu "varoni" kā jūs.
-Viņa darbos nebija nekā varonīga,- Harijs prātīgi atbildēja.- Es...nekad nebiju domājis, ka viņš bija spējīgs uz ko tādu...Līdz pagājušajam gadam...es patiešām uzskatīju viņu par varoni...
-Jūs vīlāties viņā?- uz profesora lūpām spēlējās uzvarētāja smaids.
-Jā...Es ļoti vīlos.- Zēnam kļuva nepatīkami dzirdot pašam savus vārdus.- man...negribējās redzēt viņu tādu.
Pašlaik Harijam ļoti gribējās pamest Strupa kabinetu. Ar jeb kādu iemeslu. Viņam pieleca, ka viņš beidzot ir izdarījis to, ko visus šos gadus profesors ir centies no viņa panākt- atzina savu tēvu par augstprātīgu un netaisnīgu.Pie tam līdz šim brīdim zēns nebija (vai arī nebija gribējis...) piekrist tam pat savās domās, bet tagad skaļi, pie tam Strupa klātbūtnē...Slimīgs bālums parādījās Harija sejā. Viņam palika slikti.
-Profesor,- viņš klusu teica.- dīkst es...
-Poter, nāciet šurp,-Strups viņu pārtrauca.
Harijs pārsteigts pacēla galvu un ieraudzīja, ka Slīdeņa vecākais liek uz galda savu domnīcu, kura līdz tam brīdim bija stāvējusi uz grīdas. Zēns piecēlās un pienāca klāt.Strups saņēma viņa roku. Šoreiz profesora pirksti šķita daudz siltāki.
-Es domāju, ka jūs jau esat to darījis agrāk,- Strups pasmīnēja.- Pieskarieties ar nūjiņu. Harijs izbrīnīti novilka ar zižļa galu pa biezās masas virspusi. Tā nomirkšķinājās un kaut kur trauka dibenā parādījās kaut kas līdzīgs attēlam.Profesora kabinets pazuda. Hariju strauji ierāva tumsā un viņš gandrīz pazaudēja profesora roku.Realitāte pazuda...līdz tam brīdim kamēr neparādījās atmiņas. |
|