|
Oct. 21st, 2005|02:50 pm |
Naktī Harijs gulēja slikti. Sapņos viņam rādījās melnais priekškars no Maģijas ministrijas noslēpumu nodaļas. No viņas puses tieši tā pat kā vasarā skanēja klusi čuksti. Priekškars šūpojās un plandēja tā it kā viņš atrastos spēcīgā vējā. Tagad viņš nearadās ministrijas telpās bet gan plaša lauka vidū. Tukšs, izdedzis lauks, kurš kā bezgalīga jūrastiepās no vienas horizonta malas līdz otrai. Tikai melnais priekškars it kā iezīmēja šī tuksneša centru. Bija nakts un vienīgais gaismeklis tajā, bija asinssarkans mēness. Harijs atradās gandrīz blakus. Viņš varēja ar roku aizstiepties līdz ļaunu vēstošajam materiālam...
-Nāc...-Čuksti kļuva skaļāki, un varēja saprast vārdus.- Nāc...šeit...viss...nāc...
Zēnam kļuva auksti. Neapzināti viņš izdarīja soli pretī priekškaram. Tur aiz nāves priekškara bija visi. Viņa vecāki, Sirius, Sedriks...Visi, ko viņš kādreiz pazaudēja, bija tur...Vajag tikai pārkāpt robežu. Harijs izdarīja soli uz priekšu. Viņu pārņēma ledains aukstums. Audums piepūtās un pieskārās zēna sejai. Čuksti kļuva vēl skaļāki un skaidrāki:
-Nāc...Vēl solis...Tu esi tuvu...
Harijs jau gandrīz izdarīja soli, kad viņu iztraucēja cita sveša balss:
-Nē, Harij! Apstājies!
Zēns atskatījās. Pavisam netālu stāvēja Dumidors.
Viņš bija caurspīdīgs, it kā spoks uz tumšo debesu fona. Direktora seja un apģērbs tumsā laistījās.
-Nedari to, Harij,- Dumidors izņēma burvju nūjiņu.
Priekškars sāka šņākt un piepūsties vēl lielāks. Harijs sastinga no šausmām. Viņš nespēja neko izdarīt. Vēl mazliet un audums pieskarsies viņa sejai. Zēna rēta nesāpēja, viņa pulsēja tā it kā būtu dzīva.
-Harij, Atej malā!- uzsauca Dumidors
Tomēr zēns nepakustējās ne no vietas. Tad direktors strauji pamāja ar nūjiņu, kaut- ko čukstēdams. Priekškars pārplīsa uz pusēm un nokrita zemē. Harijs iekliedzās- viņa priekšā atāvēja Voldemorts, pavērsis nūjiņu tieši pret viņu. Viņa sarkanajās acīs dega dzīvniecisks naids, brīvā roka kā liels, balts zirneklis stiepās uz zēna pusi censdamās nogrābt viņu kaut vai aiz apkakles.
Zēns strauji kāpās uz atpakaļu, aizķērās un nokrita. Tomēr viņš nenokrita uz kailās un aukstās zemes. Viņš pēkšņi pamodās.
Sākumā viņa acu priekšā atradās pilnīgākā tumsa, tomēr pēc brīža harija priekšā sāka parādīties izplūduši cilvēku silueti.Beidzot viņam izdevās saprast, ka viņš atrodas Dumidora kabinetā un, ka viņa galva atrodas direktoram uz ceļiem.Duidors turēja viņa galvu pie deniņiem saspiedis ar vidējo un rādītājpirkstu. Šeit bija arī Drako un Strups. Malfojs pieturēja Hariju guļošā pozā, bet profesors stāvēja malā to visu vērodams. Harijs pamēģināja nedaudz piecelties, bet viņam palika slikti. Strauji pagrūdis Drako malā, un nokritis no dīvāna uz kura gulēja- iztukšoja sava kuņģa saturu tieši uz direktora paklāja. Neviens nepakustējās un neizteica nevienu vārdu. Tikai pēc tam Drako pamāja ar nūjiņu attīrīdamas direktora paklāju.
Harijs vēl ar vien stāvēja uz ceļiem. Viņam nebija spēka ne pašam piecelties, ne arī palūgtpalīdzību. Zēns trīcēja tā it kā viņam būtu drudzis, viņš šaubījās ka spēs nostāvēt ilgi pat uz ceļiem. Beidzot kādam ienāca prātā uzcelt viņu atpakaļ uz dīvāna. Tikai Harijs neieraudzīja kurš tas bija, jo acu priekšā atkal nolaidās migla. |
|