|
Oct. 14th, 2005|05:14 pm |
-E-e-e...-zēns nezināja ko, lai uzsāk.- Kāpēc tu pati nevari viņam to palūgt?
Hermione īsi un aprauti iesmējās.
-Viņš manī neklausīsies...
-Vai tad manī viņš kādreiz ir klausījies!- izsaucās Harijs, bet meitene turpināja it kā viņu nedzirdētu:
-Pie tam tu esi viņa tornī. Pie viena tu viņu varēsi vēlreiz apciemot slimnīcas spārnā...Nu es nezinu! Lūdzu izdari, kaut ko, labi? Es tevi ļoti lūdzu.
-Es pat nezinu...Viss drīzāk es pats esmu izgāzies...Man pašam nderētu pēceksāmens...Bet Strups...-Harijs iekoda lūpā domādams par to, ko gan īsti viņš varētu darīt lietas labā.
-Nu...Es ticu tev Harij...Tu kaut ko izdomāsi. Nepadomā, ka es visu uzgrūžu tev, es vienkārši lūdzu tevi pamēģināt. Tu tak pamēģināsi, vai ne?
-Bet...Nu...Ek, labi, Hermione, es pamēģināšu.
-Paldies,- Meitenes sejā iedzirkstījās prieks.- Veiksmi tev.
Viņa devās uz Lielo zāli, bet Harijs vēl ilgi stāvēja pie durvīm, nespēdams izlemt, iet iekšā, vai arī doties uz koptelpu.Beidzot viņš pieņēma lēmumu un sagatavjies uz visu, ieskaitot arī nopietnas fiziskas traumas, devās uz Slimnīcas spārnu.Tur kā vienmēr bija ļoti trokšņains. Strups atkal lamāja medmāsiņu. |
|