klades

09.01.2013.
Šis dzīvoklis vienmēr ir tik tīrs

10.01.2013
Sapnis. K. nosūta M. un tētim mūsu sarakstes kur esmu kaut ko neglaimojošu atklāti par viņiem rakstījusi. M. šausmīgi apvainojas, man bail domāt par tēti

24.01.2013
Man gribētos lai šeit dzīvotu arī kāds dzērājs kurš mazliet līdzsvarotu visu šo super kārtīgo sistēmu. Sadly the dzērājs laikam esmu es

30.01.2013
This is your comfort zone. And this is where the magic happens. / Girls

05.02.2013
Kā lai es uzticos

07.02.2013
No Otrivin asiņo deguns

09.02.2013
Es gribēju būt vientuļš ceļotājs, un tas ir tas, ko es dabūju

09.02.2013
Es nevaru parakstīt jo man vairs nav perfekto beigu

09.02.2013
Es visu laiku dzīvoju tādā iekšējā stresā ka tu mani pametīsi. Es nezinu vai tu to aptver. Un es tev neuzticos, es neticu, ka tu varētu mani tiešām mīlēt, un tu man arī nedod diez ko daudz pamata ticēt.

12.02.2013
Ir jāsaprot ka tava agrīnā pieaugšana ar ko tu tā lepojies patiesībā ir šķērslis jo traucē citiem ar tevi identificēties

12.02.2013
Greizsirdība ir tas ka tu vēro savu mīļoto dejojam ar citiem un nevari pievienoties jo tavs ķermenis ir sasaistīts my body is a cage

13.02.2013
Lai viņš izdusmojas. Iemācies sadzīvot ar to, ka cilvēki var uz tevi būt dusmīgi.

13.02.2013
Intervijās ar cilvēkiem es gribu lasīt cik viņi jūtas absolūti useless, nepiemēroti dzīvei un nonstopā apjukuši, un kaut kādā mistiskā, mokošā veidā tomēr dabū kaut ko gatavu.

13.02.2013
Telefona piezīmes man ir atgriezušas prieku rakstīt lol.

14.02.2013
Cik forši ir pārvilkt mājas drēbes

14.02.2013
Es kādreiz nesapratu, kāpēc cilvēki runā par tiekšanos pēc miera un harmonijas.

18.02.2013
Ne jau no tā, vai tev iedod naudu vai nē, tev uzrodas kaut kas ko teikt. Un ja tev nav ko teikt, tad arī ar visu naudu tu tikai ražosi vai nu avangarda murgu, vai atsildītas klišejas

22.02.
Nezina vai ir komunists vai putns

23.02
Tas, kas man sadrāza, bija mana augstprātība, nekas cits.

25.02.
Kur ir visas manas trakās single draudzenes

26.02.
Vāgners man ir medijs ar augstākām sfērām. Vāgners visu uzsūca kā sūknis.

27.02
Ko tu darītu ja tev nebūtu bail

27.02
“es esmu idiote” (kristena stjuarte)

27.02.
Es jutos neveikli. Es jutos vientuļa. Bet tagad es domāju par to laiku, un man kaut kas pietrūkst un smeldz. Vai tā ir brīvība vai kaut kas cits. Es nezinu.

28.02.
Bet varbūt, ja mums nebūtu šo šaubu, mēs būtu sliktāki cilvēki

28.02.
Visi ģēniji, lūdzu uz skatuves

04.03
Vēl dziļāk paslēpties savā iekšējā impērijā – Jegors par Zemfiru

04.03
Ko jūs vaicātu Vāgneram, ja viņu satiktu? – Vai es jums patīku?

08.03
I can’t compete with a fantasy

09.03
Es gribu beigt tevi gaidīt, tagad

13.03.
Etiķetes simboli ir prieks, draudzība, simpātijas, smiekli u. tml.

18.03.
Tā vienmēr bija sacensība. Un pat tad, ja man izdevās labi, ja es uzvarēju, es joprojām jutu bailes – bailes pievilt savu komandu, bailes zaudēt. Bet tas es pēkšņi pirmoreiz atklāju – man nav jāsacenšas, ne obligāti. Un es biju brīva.

18.03
While I’m stuck in this place / Dazed and Confused

19.03.
Sleep tight, ya morons!

22.03.
My big trouble is, I always sort of think whoever I’m necking is a pretty inteligent person

28.03
Kā lai tiek vaļā no šīs lepnības, no sajūtas, ka tieši es esmu izredzēta kam īpašam? Bet varbūt nemaz nevajag?

3.12. Izdomāju sev jaunu dzīves moto: Tas būs fun, tieši tāpēc, ka tas GALĪGI NAV FUN.

4.12. Man liekas, ka es esmu ļoti forša. Mani iedomu draugi mani vienkārši dievina.

25.12. Tas, kas ir jāatceras: mēs visi esam uz izmisuma sliekšņa, ja.

30.12. Dažkārt man vienkārši patīk domāt par cilvēkiem, kurus es mierīgi varētu arī satikt, un izjust SMELDZI.

Tātad šis ir vakars, kad viņš mani pameta, atkal. Ja man prasītu, kā tas notika. Es ēdu roltonu ar cukīni un austeru mērci (ko es iegādājos „Prizmā”, kad biju tur kopā ar viņu). Es taisījos pēc paēšanas piezvanīt viņam un tipa tā mazliet pa jokam prasīt, kāpēc viņš man nezvana. Tipa, es pati nezvanu, jo strādāju ar savu pašapziņu, bet viņš jau nu gan varēja. Bet tad piezvanīja viņš un solījās piekāpt. Viņam bija svaigi nogriezti mati un žakete, kas man likās jauna, bet nebija. Viņš izskatījās ļoti labi. Viņš izdzēra glāzi ūdens, skatoties man acīs. Viņš nevēlējās tēju. Man bija ķiplokmute, jo manā roltonā bija arī ķiploks. Es biju nogurusi. Es biju bijusi vingrošanā kopā ar L., kur biju jutusies tizla un vārga. Kārtējo reizi būtu gribējusi, lai mani samīļo. Nesen uz ielas pamanīju plakātu, reklāmu krievu dziedātājas koncertam, kas saucās „Apskauj mani”. Norēcos, ka varbūt man jāuzraksta grāmata ar nosaukumu „Samīļojamies!”. Lai vai kā, viņš nebija tādā noskaņojumā. Viņš teica: „Mums vajag parunāties” – vairākas reizes. Un es jau jutu, kas tuvojas. Un man jau nāca raudiens virsū.
Viņam liekas, ka tā nav mīlestība, ko viņš jūt pret mani.
Tad es vēl daudz raudāju un neko jēdzīgu nevarēju pateikt. Es zināju, ka man aizlūztu balss. Viņš man mazliet glāstīja muguru, matus, ausi, un man gribējās pateikt, lai viņš to nedara, bet es nespēju. Es teicu: man liekas, tev tagad jāiet. Bet viņš vēl labu brīdi palika. Kamēr es raudāju. Viņš gribēja, lai es viņam iesitu pliķi. Es teicu: nē. Es tiešām pēc tā nejutu nekādu iekārienu. Es tikai jutos ļoti, ļoti nogurusi. Viņš gribēja, lai es apsolu, ka viņu neienīdīšu. Es teicu, ka neienīdīšu. Kad es par to tagad domāju – kad viņam uzradīsies cita, tad, iespējams, ienīdīšu gan.
Es negribu nevienu citu. Es negribu „meklēt jaunas attiecības”. I’m through with love. Kad viņš aizgāja, es kādu brīdi pakaucu no sirds (uz atvadām viņš vēl gribēja apskauties. Un nobučoja uz pieres). Bet ne pārāk ilgi. Nevar jau teikt, ka tas nāca kā zibens no skaidrām, lol. Es saņēmos, piecēlos, ieslēdzu kompi. Uzrakstīju viņam e-pastā to, ko iepriekš biju gribējusi pateikt. Par lietām, par kurām es gribēju atvainoties, un stuff. Paklausījos „I see a darkness”, nošēroju oriģinālversiju. Ierakstīju tvītu par to, ka mans reports par heitspīču feisbukā („If you rape a prostitute, is it called a shoplifting?”) ir atšūts. Pastāstīju I. skaipā. Viņa teica, ka viņš ir cūka. Es teicu, ka viņš grib būt godīgs. Manī nav naida. Vismaz šobrīd. Manī ir lielas, lielas bēdas. Es redzu kādu tumsu. I. atsūtīja man „I will survive” viģiku. Ko es tad arī noskatījos. Bet man vienmēr ir licies, ka tajā dziesmā ir kaut kas liekulīgs. Vai, nezinu, tipa, wishful thinking. Es pati no savas ierosmes vēl paskatījos „I can’t make you love me” „Bon Iver” izpildījumā. (Labi, ka apvaldīju nošērošanas kāri.) Mazliet uz viedtālruņa paspēlēju spēlīti. Tad izslēdzu kompi un gāju dušā. Ilgi stāvēju zem karsta ūdens. Šorīt biju pamodusies ar galīgi sarkanu vienu aci, to vārīgo. Uznāca bišķiņ panika. Un man ienāca prātā – tas būtu tik daudz vieglāk, ja blakus būtu viņš. Kurš mani mīlētu, lol. Brīžiem es atceros kaut kādus mirkļus, vai vietas, pazudušās istabas, tādi flešbeki. Kundziņsalā, vasarā, ballīte. Mēs abi aizmigām uz dīvāniņa uz terases. Bija jau gaišs. Man mugurā bija nesen nopirkts vaifbīters, bet tas, kurš ātri izstaipījās. Un es pamodos ar vienu aci baigi piepampušu. Vai vismaz mana sajūta bija, ka baigi. Es jokojos, ka esmu mutants. Vai kaut ko tamlīdzīgu. No „Pakalniem ir acis”.
Kad es apsēdos pie datora, vienā brīdī man bija šī, nezinu, sajūta, apjausma – līdzīgi kā lidmašīnā no savas trimdas es sapratu: „Es to izdarīju. Es to paveicu. I laughed, I cried, it changed my life. Es uzbūvēju sev dzīvi.” Nu lūk, arī tagad, piepeši, tāda doma: Man bija mīlestība. Man ir bijusi mīlestība.
Ček.