Pļerkstēšana - October 5th, 2009

Sen nekā nav teikts, un acīmredzot kaut ko gribas teikt tikai tad, kad ir slikti. Lai kā arī negaidīju zelta rudeni, laikam beidzot depresija ir klāt. Viss Pēdējais piektdienas vakars pierādījis, ka man ar šo to ir problēmas (ar ko uzminiet paši).
Tā vien gaidu nākamo svētdienu. Gribas atkal to sajūtu kā mājās, kā ar mājiniekiem. Man tā visa šajās aukstajās rudens dienās tā pietrūkst. Nemaz nerunājot par Propķi, kuras aizbraukšanu un prombūtni tā pa īstam sāku just tikai tagad. Tikai tgad sāku aptvert, ka viņa patiešām ir aizbraukusi.

Sēžu un raudu. Kā vienmēr nelaikā ienāk istabā mamma. Protams - kas noticis? Un pēctam - nevajag skatīties internetā nekādas briesmīgas lietas (es nezinu, viņa droši vien padomāju, ka esmu redzējusi, kā dzīviem dzīvnieciņiem novelk ādu or smth).
Jā, es biju tikko izlasījusi Maritas klabi.