Vienmēr tik daudz darba, tik daudz simt un viena pienākuma. Laika maz vai dažkārt tas vispār pazūd. Tikai patīkami, ka beidzot var sev brīvi ļaut vaļu. uzpeld gan dīvainības, kuras gribētos it kā pat norakt, taču apziņa, ka visas субличности palaistas vaļa un integrētas ļauj brīvi uzlepot. Kamdēļ sevi ierobežot, ja var dzīvot brīvībā? Tas nekas, ka dažkārt pat mīlestība šķiet ierobežojoša, tad to nemaz nevar saukt tādā vārdā -> tikai pieķeršanās, nekas vairāk.
Pavēroju fonu - saulains un gaisīgs... Tāds, kādu gribētos redzēt pasauli.
Smaidīt gribas garāmgājējiem, īpaši tiem, kas norūpējušies.
Par pasaules drūmumu, kapitālisma ārprātu, patriarhālās pasaules apspiedošo būtību nav vērts runāt. Galu galā katrs pats veido savu pasauli un ja jau tā ir tik nejauka, cilvēki apkārt tādi, kādi tie ir, tad tas ir tikai iekšējās pasaules spogulis. Skan nežēlīgi, kāds izteiksies, ka man ir vienkārši paveicies piedzimt tādā vietā un dzīvē, kurā nav visa tā, ko citi [viņi] pieredzējuši. Varbūt man tiešām ir paveicies. varbūt tā nav veiksme tikai laba karma... kas arī tiek palēnām dzēsta, lai ļautu katru mirkli nodzīvot absolūtā brīvībā no visa.
Skolotāj, pārādi man kā lido.......