December 24th, 2004

• 12/24/04 09:45 am
• Vakardienas brivība nez kur ir pagaisusi. Šķiet,ka atkal ir pateikts par daudz vai par strauju vai vispār ir vajadzējis klusēt.
  Sēdi pie Daugavas,slapjš (tev vienalga), ceri uz sauli šeit un tagad.Pēti debesis, austiņās kaut kas,kas saucas enģeļi. Skumji.
  It kā jauka diena,priekšā vēl braukšana mājās.
  Negribas neko (tikai šobrīd pēs sekundes jau viss mainīsies)
  Un nav ko teikt->ir tik daudz,ka to nevar ta noformulet un pateikt.Pirms tu satver domu,tā jau izkususi.
• 0 pasmaidījaPasmaidi

• 12/24/04 09:51 am
• Tik ļoti gribas parunāties.Cik smieklīgi-sēdi viena mājās,klausies kaut ko un domā par vakardienas domām.Pa virsu tam pirmā doma par brokastīm,pa starpu apjausma par vēlmi dzert kafiju smēķējot.. Nemāku es raxtīt un tas mani kaitina.Kāpēc vārdi mēdz būt tik neparocīgi,lai ļautu tajos izteikt,izzīmēt visas nianses. Var jau teikt,ka eksistēju skumjās,taču šis pēdējais pārāk plašs lai būtu iespējamas jebkādas definīcijas.Katra diena ir ar savu smaržu, savu gaismu un garšu.Un tad to visu vēl ielikt rāmjos?Neiespējami. Lasu un nevaru saprast-vai tiešām tas skan tā,kā teksts skan?Pat aizmirstot par faktu,ka emociju tur vairs nav-tas tikai greizs spogulis,saproti,ka tiklīdz atrauj pirksgalus no tastatūras,vārdi sāk dzīvot savu dzīvi. Tikpat labi šobrīd var uzsākt sarunu-t.i. dialogu- ar sevi.Nejauši graujot tik ilgi kāroto viengabalainību. Varētu pazust no šejienes uz siltām vai atkal ļoti aukstām zemēm-tikai lai būtu daudz saules. Gribas dzīvot...................................................................................................................
• 1 smaidsPasmaidi