December 19th, 2004

• 12/19/04 11:19 pm
• Lasu : notikums
  Doma : doma ir vai nav ir vai nav ir vai
  Sniegs reizēm ļauj jauki padomāt. Tāds pirmspusnakts klusums;šķiet pat skudrupūznī ap pusnakti svētdienā iestājas klusums-pat dīvaini,tā neierasti.
  Dzīve visu izkārto tieši tā,kā vēlies.Pat ja īsti nezini,vai visu var izpildīt.Izrādās,ka vismaz kādā mērā var.Tikai mieru nelik jautājums-ja nu ir izlemts par ātru.Par vēlu vēl nevar būt,bet par ātru gan.
  Taču par sevi un savu dzīvi negribas domāt.Labāk klausīties citu stāstos,likt brīnīties,izsakot piezīmes,palaist brīvībā ar katru jaunu vārdu,jo tikai mēs paši esam atbildīgi par itin visu,kas ar mums notiek.
  Varbut nemaku dzivot.
  Un viss tik skaidrs un neskaidrs vienlaicigi.Dažkārt grūti ticēt,ka viss var būt tieši tik vienkārši kā viļņu raksts,saskaroties upei ar jūru.Ar jūru,kas ir tik silta pat ziemā,ka pa to var pabradāt.Ļaut jūrai sevi noskūpstīt,lai gaidītu vasaru.
  Es zinu,ka nezinu.Un ļoti gribu zināt.Un beidzot redzēt vairāk (paldies jau par to,kas ir;dzīvot var pat bezgalīgā pateicībā par doto).Varbūt to sauc par alkatību,varbūt tas ir mūžīgais sāta trūkums,taču ļoti gribas redzēt,dzirdēt,sajust,saprast un izprast beidzot pilnībā.Jo ir grūti redzēt tikai pasaules daļu nevis visu.
  Es pat nezinu,ar ko runāju.Varbūt ar sevi,varbūt ar ikvienu un reizē nevienu.Varbūt ar tevi,ja tu sapratīsi.Tikai es nezinu,kas man var parādīt ceļu un pasniegt roku.Atvērt zemi,iemācīt staigāt pār bezdibeni,noturēt rokā dzīvu uguni un ļaut viļņu galotnēm kļūt par mierīgu pamatu vakara pastaigām.Un varbūt,tā starp citu,palīdzēt saprast sevi visu.Sākot ar radīšanu un līdz pat šim mirklim.Jo es gribu atcerēties visu un apzināties.Apzināties.
  ....un apzināties...
• 0 pasmaidījaPasmaidi