December 13th, 2004

• 12/13/04 05:13 pm
• Lasīt savus textus ir neparasti-
  skatīties uz sevi no malas un mēģināt atšifrēt. Vai tas liecinātu par šizofrēnijas zināmu pakāpi?kaut varbūt arī tās ir tikai muļķības..zināšanu trūkums vai tieši apziņas šaurība.
  Un tik grūti runāt valodā, kur tik maz vārdu, kas pasauli spēj parādīt,tas ir, radīts jau tikai tiek atspulgs, klusumā slēpjas (vai neslēpjas-es nezinu)būtība.
  Tik bieži gribas teikt, ka nezinu.kaut ko zinu-it kā.
  Tik ļoti pierasti-gribas likties labākai kā esi,cerēt,ka kāds noticēs vai varbūt ka kļūsi labāka.Viss zinot, ka nav ne laba ne ļauna; ir tikai pieredze, kuru pieņemot pārtrauc tās ietekmi un atritini karmu.
  Punkts.Tās tik ļoti pietrūxt,pat, ja par to tika runāts tik nesen.Nezināmi vārdi tik zināmās konstrukcijās vai otrādi-līdz viss aiziet pilnīgā nesapratnē,sevis neizpratnē.Maldīšanās pa savas apziņas gaiteņiem-vai varbūt tikai kārtējās prāta spēles,kas izošņā visu sistēmu.
  Bezizeja-tiekšanās pēc sapratnes, atteikšanās no vientulības,lai saprastu,ka tā tik un tā pastāv un ļaužu pulcēšanās tikai kā kompensācija (jā, arī to es jau reiz teicu).
  Bailes no atkārtošanās, kas kā spirālveida konstrukcija izvada cauri līdzšinējai dzīvei un vēlme palikt nesaprotamai-kaut mazliet,lai tikai saglabātos ieinteresētība.
  Un atklāšanās-pilnīga(vismaz tā izskatās) un vispārēja,brīva no aizspriedumiem un priekšnojautām(nē, tās gan nereti te uzpeld, te atkal pazūd, lai viegli iedzeltu). Kas notiks, ja visi atklās sevi visu? Vai ir iespējama tāda sapratne, kas saglabā ieinteresētību arī pēc pilnīgas izziņas?
  Ceļš, kas pat sadaloties tik un tā paliek kopā. Vai arī ir viens, bet divi dažādi.
  Kādēļ tik ļoti gribas iet kopā ar kādu?
  -bēgšana no vientulības, lai atkal to atrastu tepat blakus un dziļumā,lai to noslāpētu sarunās un klusumā, lai arī nepārtraukti jūtot tās klātbūtni?
  Runāt par mīlestību, šķiet pat to dot. taču vai dot patiešām?
  Saprast, ka šaubas mēdz būt nāvējošas un tāpat turpināt šaubīties?
  Uzdot jautājumus, zinot atbildes ;) justies muļķīgi, kad kaut ko nezini :(
  lai arī vērtīgi vienmēr mācīties un, ja zini, tad mācību nebūtu?
  Būt un nebūt. Ticēt, ka Hamleta jautājumam nav jēgas, jo abas formas (ja tās ir formas, bet varbūt tukšums, kas veido formu un klusums, kas veido skaņu?) ir vienā.
  Zināt visu un neko un nekad neizprast līdz galam ko īsti. Jo zināt, apzināties visu, neko negribēt, atteikties no visa un pielikt punktu ir beigas.Un varbūt tomēr?
  Un mazliet sajukt,izlasot visu pēc mirkļa, kas mūžības garumā
• Music: kluss-datora klikšķi fonā
  Atmosfera: 1dienas pēcpusdiena,laikam
• 0 pasmaidījaPasmaidi

• 12/13/04 05:25 pm
• Un zvaigznes ir neatkarīgi no domām.Tās vienkārši tur ir
• Atmosfera: Ceļā esot
• 0 pasmaidījaPasmaidi