December 6th, 2004

• 12/6/04 03:57 am
• Kaapeec ir tik vienkaarshi iesaistiities pilniibaa???
  Nudien,laikam esmu mazliet sajaukusi kaut ko tai vietā,kas saucas smadzenes,jo vairs nespēju dzīvot, noraugoties no malas.
  Gribas itin visur būt klāt, un, jā, pat būt citu cilvēki, tb, draugu, dzīves daļa. Un kaut kā nav pārāk labi, kad saproti, ka otram ir tik daudz "savas" dzīves.
  dīvaini, var jau protams, atrunāties, stāstīt par TIKAI savējās dzīves piepildīšanas jēdzīgumu, visu citu laipnu aizraidīšanu prom, nelīšanu citu darīšanās, pie reizes cenšoties netēlot māti Terēzu, kad gribas palīdzēt un pat zini, ka vari, tikai ne vienmēr tas nepieciešams; un, ja arī ir, tad tas otrs nekad jau neuzticas - tu vinam sabrauc augumā, ai, vai nav vienalga, kas, kurš, viņš ir, pasaki visu, kas aizsedz skatu uz horizontu un neļauj pilnīgi brīvi vērties apkārtējā un mainīt sevi pēc sirds patikas, viņš tev nestāsta pilnīgi neko. Smieklīgi, tu zini visu un nezini neko. Vari runāt par sašķeltību, noteiktu bloku esamību, dzīves pozīciju pretrunīgumu un sevis meklēšanu, kas ikdienā atspoguļojas ik mirkli, un tomēr tu nezini, kāda ir šī ikdiena, par kuras sastāvdaļu tiecies kļūt. Kāpēc vienmēr tik grūti ievērot distanci? Gribas visu un uzreiz, tā laikam viena no mūsdienu trakākajām iegribām. Un es zinu, ka būs sabiedrības, ģimenes utt utjpr nosodījums, bet es tiešām gribu saņemt visu. Un trakākais ir tas, ka es nezinu, kā ir. Mājieni, klusumi, atbildes.....un viss uz nenoteiktības naža asmens.Un pilnīgi muļķīgā mana atbilde par emocionālu saikņu veidošanu......
  Bet tad no otras puses, jā, es zinu, arī šis, iespējams tiks lasīts, un daži jau vienmēr zina, par ko tieši ir runa. Vai varbūt izliksies neredzam?
  Tas ir savādi, rakstīt it kā dienasgrāmatu, kuru gan jau vismaz viens izlasīs, padomās, salīdzinās, iespējams faktus un pieredzes ar šeitan pausto - padomās, varbūt saskums vai savā pilnīgi brīvajā no piesaistes (kā gan par to var apskaust - šī absolūtā brīvība, kaut arī nebrīve no nepieķeršanās; man pat citreiz šķiet, ka tā ir tikai maska, lai nerādītu, ka pastāv arī sāpes, ka pastāv iespēja sāpināt, ievainot, sagraut..vismaz uz mirkli; kā var tā dzīvot?????????????????????????????????) pasaules uztverē atmetīs ar roku vai pieņems nenosodot, mierpilni un saprotoši - kā mani reizēm tas tracinājis: šī saprotošā iedaba (zinu, jau zinu, ka pašai tas piemīt, tāpēc arī tik ļoti tracina), konfliktu neesamība -> Vika šodien teica, ka es esot tik mierīga, ka to nemaz nevarot salīdzināt, jo emocijas (skaļas), scēnas - tas viss neizskatoties pēc manis; ja vien viņa zinātu, tikai laikam man tas ir klusāk (tur gan viņai taisnība), naktīs tad jau labāk trīcošām rokām sēdēt un kaut ko uzdrukāt, kaut tikpat labi var arī izkliegties, taču kā gan var uzrīkot scēnu par to, ka pastāv pilnīga otra pieņemšana - vai varbūt tā ir tikai bezgala labā audzināšana, kas vienmēr liek rādīt laipnu seju, pat mirklī, kad mani teksti kļūst garlaicīgi (es to tiešām ienīstu - nekad nevaru sajust, kā ir; varbūt problēma ir manā nejutīgumā??????), vai atkal tik lielā pasaules atbīdīšana no sevis, ka pat šī garlaicība šķiet pieņemama, jo neliek domāt par pieķeršanos - vajag taču vienmēr kaut ko tādu, kas piezemē, kas ļauj visu izanalizēt.
  Un tagad es nevaru gulēt...bezmiegs ir kļuvis lipīgs.....
  Iešu smēķēt. it kā doma par mācīšanos pastāv, taču laikam visvieglāk tā būs īstenojama lekciju laikā, vai varbūt nedaudz pirms. galu galā pēc 2h tik un tā jāceļas.
  
  un es zinu, ka šis ir tikai mirkļa apmulsums, ka pēc miega atkal būs diena, kas gaiši staros un kurā viss būs labi. Jo ir jau labi, tikai dažkārt to neprotam novērtēt. Un pasaule mainās, tiklīdz mainās kaut sīkākā tevis daļiņa, jo tā ir tikai tavs spogulis.
  
  Personiski. Visi teksti kā dienasgrāmata un dienasgrāmatas kā sarunas lietus laikā dejojot Piazollas tango. Gribas. Un varbūt aizbraukt uz Argentīnu.......
  Njāa, māminai taisnība, dedzināšana no iekšpuses pastāv pat blakus tam, ka harmonizācijas procesi norit ikmirklīgi. Interesanti, cik ilgi to visu var izturēt????? Joks, ka zinu - var dedzināt, nesadedzinot. Tikai mirkļa uzplūdos izšļākt lavas strūklu uz papīra, lai atkal nomierinātos un laimīgi pūstu dūmus debesīs..Uzsprāgt, lai tūlītpat atjaunotos un izskatītos kā neko nepārdzīvojušai.
  Ļoti gribas ar viņu parunāt. Es ļoti gribu, lai viss ir labi. Varbūt tas izdodas. Ziemassvētkos taču notiek brīnumi - tie patiesi notiek, ja vien tic. Es zinu ;)
• 0 pasmaidījaPasmaidi