November 17th, 2004

• 11/17/04 02:18 pm
• Spīd saule un tumšpelēki zilās mākoņu malas iekrāso pamali. Vakar uzsniga pirmais sniegs - tāds pietiekami tverams, lai neizkustu matos uzreiz'. Tumsa parkā, izrādās, spēj izspēlēt dažādus vakarus - taču suņuks ar nošļukušām ausīm te ir vienmēr - vismaz man tā liekas, ja vien es gluži pēkšņi neesmu sākusi pasauli uztvert no malas un izgājusi ārpus savas ādas, lai iemiesotos itin visā, kas man apkārt.
  Kad esi pilnībā laimīgs, ir grūtāk rakstīt. Šķiet, ka nav asu emociju - nav jau arī, gribas tikai ieritināties piesaulē, pamurrāt un maigi iemigt, maļot miegu dzirnaviņās. Tā pavisam vienkārši, banāli, gaiši un naivi. dažkārt liekas, ka drīzāk pasaules uztveršana caur tumšiem toņiem ir bezgalīgs naivums - cinisks naivums. Taču pat vistumšākie toņi ir gaiši - tajos visos ir vismaz viena zvaigznite- citadi tie nemaz nebūtu tumši. Vienmēr jāredz abas puses, jo tikai tā tu spēj atšķirt vienu no otras. Citādi abas identiskas - kā gan zināt, kas ir laime, ja nav nelaimes. Kā gan salikt kopā abus pretstatus, ja nav skaidrs, ka tie ir pretstati? Vajag abus - tāpat kā pelēko un balto mākoņu maliņu tur, austrumu pamalē. Citādi kļūst bezjēdzīgi.
• 0 pasmaidījaPasmaidi