November 13th, 2004

• 11/13/04 02:14 am
• Ir jau samērā vēls, vai ne? Sēdēju trolejbusā, klusi zvārojoties devos uz centru, un domāju par rakstīšanu. Par faktu, ka vārdi mēdz sākt dzīvot savu dzīvi; par to, ka sarunas ar sevi mēdz liecināt par attālināšanos no pasaules, lai iegrimtu savā izplatījumā; par to, ka jebkura dienasgrāmata jau nereti tiek rakstīta, lai to kāds reiz izlasa. Un vai tas nav ekshibicionisms - sava dvēseles stāvokļa izvēršana, lai caur sevis apvērsumu sameklētu kādu, kas varbūt sapratīs un pateiks kādu labu vārdu. Tad atkal ķēdīte turpinās, jo kaut vai uz ielas tu vari satikt tādu cilvēku, tikai nezin kāpēc cilvēki noslēdzas.
  Ir tik bezgala patīkami, kad saulainā rudens dienā (kad jau tāpat viss ir tik labi, cik vien var būt) tev blakus nosēstas kāds, kam vienkārši gribas parunāties. pastāstīt par to, ka mazbērni jau arī izauguši, ka cenas šoruden uz kāpostiem atkal cēlušās, ka ar to ES itin neko nevar saprast - kā viņi to visu kārto? Un tā tik uz priekšu, pabraucot garām Botāniskajam dārzam, lai šķērsotu tiltu (tur vienmēr var paskatīties uz leju, tur otrā tramvaja sliedes, kas ved līdz pat Tapešu ielai - man tur patīk, tā klusi un neuzbāzīgi; sen gan nav būts, es tās sliedes atceros vēl no bērnības atmiņām.Reiz gan biju tur aizbraukusi, bet nekas īpaši nemainās. Jā gan, ābeles izskatījās vēl nošķiebušākās nekā agrāk, arī pieturas tagad citādākas. bet tas jau nav tik svarīgi, jo tā gaisa smarža vēl aizvien bija tur. Žēl gan par parku, kas tur mazliet tālāk, Dzirciema ielā, laikam. Kādreiz tur varēja ilgi staigāt - tagad izskatās pamests, kaut muižiņu laikam jau atjauno. Varbūt pat saņemšos un aizbraukšu.
  Ārā vējš, rīt sola (ak nē, rītdiena ir jau šodiena) 3.laika prognozi- tātad varēs labi pastrādāt pat pēc negulētas nakts.
• Atmosfera: naksniigs
• 0 pasmaidījaPasmaidi

• 11/13/04 02:50 am
• un vispār nevelk it kā uz mācībām, taču tik un tā zināms, ka viss tiks padarīts..es ceru
• 0 pasmaidījaPasmaidi