Buru laivas sindroms, kuru nosapņoju.,
Jan. 25., 2008 | 12:35 am
Tu iesēdini mani savā buru laivā, ar tādu lepnu izteiksmi sejā. Nē, par buru laivu tomēr to nosaukt nevar, jau vien tā iemesla dēļ, ka buru vietā mastā uzsiets mans vecais, melnbaltais krekliņš ar uzrakstu “I Love NY”! Atceros, tu tik ļoti raudāji, kad braucu prom, man nācās ar piedurknēm slaucīt tavas mitrās acis un degungalu, arī manā sejā iemetās skumjas, bet es noturējos, biju taču stiprākā no mums. Un tagad sēžot šeit, tavā laivā, šis muļķīgais krekls man pēkšņi atsauc tik daudz atmiņu..
Es reizē vēlos smieties un arī raudāt. Jūs noteikti zināt kā tas ir? Kad ķermenis raustas smieklos, bet pār vaigiem tek nodevīgas ūdens urdziņas. Tu jautā, kāpēc satraucos, vai tev uzticos? Protams, muļķīti, vai tad citādi es sēdētu te, piepūšamā laivā, ezera vidū ar manu izvalkāto krekliņu masta vietā, vai tad es tā sēdētu un smietos caur asarām?
Par mūsu kopā būšanas mirkļiem, par zemē nosviesto laiku, kad neesam viens otram tuvu klāt, tik tuvu, ka pieres saskaras pat nepakustoties.
Nakts beigas ir sākušās, pirmie saules stari nodevīgi iekrāso koku galotnes, un tu neatlaidīgi žņaudzi manu plaukstu savējā.
Es dzirdu saucienos kaut kur miglā: “Ne asakas!” un “Kčortu!”, tā ir zīme ka mūsu laiks beidzies, tu atrauj plaukstu, pēc tam pieri...rūgts smaids tavā sejā.
Tas ir pēdējais, ko atceros, pirms pamodos. Jā, Ņujorkā, ar tavu vēstulīti manā e-pastā: muļķīgu piepūšamo laivu ar buru, kas drīzāk atgādināja nodriskātu T – kreklu. Un tu to biji sūtījis naktī, pēc tava laika. Es atbildi rakstu pēc sava: “iesēdināsi mani savā buru laivā?”
Es reizē vēlos smieties un arī raudāt. Jūs noteikti zināt kā tas ir? Kad ķermenis raustas smieklos, bet pār vaigiem tek nodevīgas ūdens urdziņas. Tu jautā, kāpēc satraucos, vai tev uzticos? Protams, muļķīti, vai tad citādi es sēdētu te, piepūšamā laivā, ezera vidū ar manu izvalkāto krekliņu masta vietā, vai tad es tā sēdētu un smietos caur asarām?
Par mūsu kopā būšanas mirkļiem, par zemē nosviesto laiku, kad neesam viens otram tuvu klāt, tik tuvu, ka pieres saskaras pat nepakustoties.
Nakts beigas ir sākušās, pirmie saules stari nodevīgi iekrāso koku galotnes, un tu neatlaidīgi žņaudzi manu plaukstu savējā.
Es dzirdu saucienos kaut kur miglā: “Ne asakas!” un “Kčortu!”, tā ir zīme ka mūsu laiks beidzies, tu atrauj plaukstu, pēc tam pieri...rūgts smaids tavā sejā.
Tas ir pēdējais, ko atceros, pirms pamodos. Jā, Ņujorkā, ar tavu vēstulīti manā e-pastā: muļķīgu piepūšamo laivu ar buru, kas drīzāk atgādināja nodriskātu T – kreklu. Un tu to biji sūtījis naktī, pēc tava laika. Es atbildi rakstu pēc sava: “iesēdināsi mani savā buru laivā?”