Kiras Smilšukaste

Laika carurulē... laiks iet pa diognāli...

Sun, 24 Feb 2008 19:30:35 GMT

Sen nebiju rokās paņēmusi smiltis, kas izbirst caur pirkstiem pa graudiņam vienam. Spēlējusies un atteikusies no realitātes. Un zinu, ka šādu laiku atļauties ziedot sev es navrēšu vēl krietnu laiciņu. Tā dzīve, kas skrien aiz loga, tai ir jātraucas līdz, ir jāizmanto ispējas iesēsties ātrvilcienā, lai kādā brīdī īsts un laimīgs vari pateikt STOP! nofiksēt un izjust brīdi, kad viss ir! izbaudīt to, tad apzināt trūkstošos, vēlamos un nezināmos X un doties tālāk, līdz nākamajai pieturai...

Ir brīži, kad tu un pilsēta essiet viens veselums, noslēgts aplis, ne degredējos, ne postošs...

Sun, 30 Dec 2007 13:25:28 GMT

Regls bija dzejnieks. Visā mūžā viņš nebija sacerējis nevienu vārsmu – savu dzeju viņš izdzīvoja. Ja viņš tvertu pēc tintes un papīra, viņa žanrs būtu soneti par pilsētām. Viņš pētīja pilsētas tā, kā sievietes pēta savu attēlu spogulī, kā bērni, izjaukuši lelli, pēta līmi un zāģskaidas, kā vīrieši, kas apraksta plēsīgus zvērus, zoodārzā pēta krātiņus. Pilsēta Reglam nebija tikai ķieģeļu un javas krāvums, ko apdzīvo zināms skaits iedzīvotāju: viņam pilsēta bija būtne ar neatkārtojamu un savdabīgu dvēseli, īpats dzīvības sablīvējums, kam piemīt tikai tam vien raksturīga iedaba, smarža un noskaņa.

/O’Henrī „Ņujorkieša dzimšana”/
http://www.urbantrip.lv/

Mūzika - akustiskā un vasaras nakts

Sat, 29 Dec 2007 19:32:11 GMT

Skaņa. Tu sajūti tikai skaņu. Tā caurstrāvo miesu,duras bungādiņās.Kā ellišķīgas laimes esence plūst pa asinīm. troksnis pārņem visu. Muzikālais baudījums vai pašapmāns.Kad tu zini katru nākamo noti, katru akordu, pirkstu kombināciju uz aukstām metāla stīgām. Gaiss vibrē no sajūtām - brīžiem lētām un salkanām kā sintētisks vīns, brīžiem impulsiem no agstākajām no elites kaprīzēm.

Sarkans mēness. Sarkanas gaismas nokrāso, iekrāso un ietonē sarkanu atblāzmu uz piekrastes vēja appūstā bruģa. Vasaras debesis virs pilsētas. Var redzēt zvaigznes sajust slapjas zāles smaržu un pamosties. Pamostis neīstajā laikā, atgriezties pie simts un viena pienākuma, solījuma un apņemšanās. Ar maskējuošu smidu iekarot pasauli.Sajūtu, emociju, skaņu kaleidoskops, bet pēc nedēļas jaupelni un savainota perfekcija. Laimīgo dienu beigas. Retro pelēka smarža uz pelēku māju jumtiem. Klājas migla ar ķiršu rozā aromātu. Antēnas kā krusti - piemņas zīmes aizgājušajiem. Elfiem nepatīk dzīvot pelēkajās pilsētās. Laumām ir grūti pacelties spārnos, aizsniegt zvaigznes. Pilsētas klāj jumti ar restēm un slēgti logi.

Nākamājā rītā tavu vārdu meklēju arhīvos, dzeltenās preses makulatūrā un BIJA. Bet tu biji prom.Mēs bijām un esam pārāk atšķirīgi un reizē vienādi. Padoties sapnim bija visvienkāršāk.

Sat, 29 Dec 2007 18:55:49 GMT

Glāzē ir atdzisis kartvīns, peld alkaholā izmiršui augļi, pelni birst - atgādina sniegu... ziema, gribas basām kājām izskriet ārā, pabradāt pa peļķēm, kā vasarā. Pelni birst klaviatūrā, un istabā dejo zaļi dūmu burbuļi. Laikam varu likumīgi atzīt man riebjas ziema. Aukstums. Saltums. To sajust ir grūti izturams. Pat vilnas zeķes un džemperis ar ziemeļbriežiem nelīdz.

Nesvinēšu svētkus, ko gan tie man nozīmē? NEKO pliku neko! Neiešu no mājas ārā, pārmaiņas pēc vēršos te vienā, te otrā zilajā ekrānā, pārškirstīšu pēc padomju laikiem smaržojošas, sadzeltējušas lappuses, un nedarīšu NEKO... cik bieži gan var atļauties neko nedarīt. Izvairīties no cilvēkiem, pat virtuāli, atslēgt telefonu, izlēgt skypu un izlikties, ka tevis te nemaz nav... radīt savu realitāti...

bet kāpec svinēt, tikai tāpēc, kā dara visi, ka tāds ir pienākums? Meinstrīms sauc? Nesauc! Lai sauc bet ir iespēja neatsaukties, noklusēt...

Hiperaktīvais laika ziņu vīrs ziņoja, ka ziema ir klāt gads beigsies ar pazeminātu, dikti, dikti pazeminātu temperatūru...

es gribu tikai pārziemot...