Glāzē ir atdzisis kartvīns, peld alkaholā izmiršui augļi, pelni birst - atgādina sniegu... ziema, gribas basām kājām izskriet ārā, pabradāt pa peļķēm, kā vasarā. Pelni birst klaviatūrā, un istabā dejo zaļi dūmu burbuļi. Laikam varu likumīgi atzīt man riebjas ziema. Aukstums. Saltums. To sajust ir grūti izturams.  Pat vilnas zeķes  un  džemperis ar ziemeļbriežiem nelīdz.

Nesvinēšu svētkus, ko gan tie man nozīmē? NEKO pliku neko! Neiešu no mājas ārā, pārmaiņas pēc vēršos te vienā, te otrā zilajā ekrānā, pārškirstīšu pēc padomju laikiem smaržojošas, sadzeltējušas lappuses, un nedarīšu NEKO... cik bieži gan var atļauties neko nedarīt. Izvairīties no cilvēkiem, pat virtuāli, atslēgt telefonu, izlēgt skypu un izlikties, ka tevis te nemaz nav... radīt savu realitāti...

bet kāpec svinēt, tikai tāpēc, kā dara visi, ka tāds ir pienākums? Meinstrīms sauc? Nesauc! Lai sauc bet ir iespēja neatsaukties, noklusēt...

Hiperaktīvais laika ziņu vīrs ziņoja, ka ziema ir klāt gads beigsies ar pazeminātu, dikti, dikti pazeminātu temperatūru...

es gribu tikai pārziemot...