Sen nebiju rokās paņēmusi smiltis, kas izbirst caur pirkstiem pa graudiņam vienam. Spēlējusies un atteikusies no realitātes. Un zinu, ka šādu laiku atļauties ziedot sev es navrēšu vēl krietnu laiciņu. Tā dzīve, kas skrien aiz loga, tai ir jātraucas līdz, ir jāizmanto ispējas iesēsties ātrvilcienā, lai kādā brīdī īsts un laimīgs vari pateikt STOP! nofiksēt un izjust brīdi, kad viss ir! izbaudīt to, tad apzināt trūkstošos, vēlamos un nezināmos X un doties tālāk, līdz nākamajai pieturai...