on a different note

2 dienas pēc kārtas nejauši vecrīgā redzēju meiteni ar manu slimību. viņa bija brīnišķīgi skaista - tumšiem, bieziem matiem, tumšām acīm, izteiksmīgu seju, mierīga, laipna. skaista. pirmajā reizē rindā rimi, pamanīju viņu tieši skaistās sejas dēļ. tikai pēcāk ievēroju, kāda ir otra puse sejas. nu tā ir tā slimība, tās nebija rētas, tās nebija traumas. tieši izteiktajos sejas rajonos.. pie zoda, deguna, utt. bet viņai varbūt tik dziļš šis zaudētais nebija, kā man. ārkārtīgi jau nenopētīju, bet nesimetriskums sejas kustībās arī neleca acīs.
otrajā reizē mārtiņa beķerejā nejauši nosēdos pāri zālei viņai pretī. nevarēju neskatīties. brīžiem domāju, ja nu es varētu pieiet un parunāt ar viņu par to.. skaista.
varbūt man tieši vajadzēja no malas to redzēt, lai manī rastos šī skaistuma sajūta pret viņu. īstenībā, tā slimības skartā sejas puse manā apziņā meiteni padarīja vēl izteiksmīgāku, skaistāku, jo viņa nebija parasta. viņā ir šī pieredze, neperfektuma pieredze. viņa ir vienlīdz skaista.

arvien domāju, kurš būs vīrietis, kas bez bailēm mīlēs mani arī tādu.

Comments

atmiņām - viņa nebija lv, bet cittautiete.
Ak, cik daudzas sievietes pārdzīvo par saviem defektiņiem, rētiņām un pat vasarraibumiem. Bet vīrieši to mīl.
Ja trauma vai slimības sekas nav tāda, kas krietni samazina reālu un fizisku dzīves kvalitāti (teiksim, zaudēta acs un pārtika jāuzņem caur salmiņu)... Tad vispār nav par ko satraukties. Un būs kāds vai kāda, kas mīlēs arī to, kam nebūs acs un blenderēs viņam vai viņai pusdienas. Pure statistics.

May 2023

Sun Mon Tue Wed Thu Fri Sat
 123456
78910111213
14151617181920
21222324252627
28293031   
Powered by Sviesta Ciba