joprojām sāp visi muskuļi, kājas no skriešanas, mugura no tarraxa (tipa šis,), rokas no cīkstēšanās ar velkošo suni, spranda no šodienas kkādas pārāk straujas kustības, un ceļa sāpes pamazām sāk atgriezties, bitch. we're getting old, my love. toties dabūju divas mini plecu masāžas divu dienu laikā, nice puiši. viņi vēl mani cilā, gāž zemē un visādus citādus trikus taisa, kas ir brīžiem fun, brīžiem, kad pavisam pazūd līdzsvars zem kājām, es pat aizmirstu nobīties.
esmu atkal ierotējusi negulēšanas režīmā, kad tas zombijainais stāvoklis liekas kā normālais un aizmirstu, ka kaut kā bija arī citādāk. un šobrīd es laikam vnk samierināšos ar savu skriešanu un vēlmi visu ko izdarīt. es esmu mēģinājusi sevi stopēt un līdzsvarot un būt saprātīga, bet mani 'gribās' un aizrautības šausmīgi slikti pakļaujas manai kontrolei, tāpēc būs vēl dejošana. iekšējais vecāks atmet ar roku un saka - ej, skrien, dari, ko es ar tevi te mēģinu cīkstēties, tāpat bezjēga. | 
