 |
Journal | Friends | Calendar | User Info | Memories |
kikmursis' Journal
Pirms mājās iešanas nepatīkamas emocijas - nākas secināt, ka attālums (kaut arī tas būtu tikai no Centra līdz Purvciemam) nevis vieno, bet šķir (vai arī parāda cilvēka īsto dabu). Laikam jau kārtējo reizi esmu nonākusi ēzelīša lomā (tā, kurš velk un ceļ visu, ko viņam uzkrauj). Vai varbūt tas ir tikai normāli - tad kad pašam kaut ko vajag, tad uzturēt labas attiecības, bet, ja vajag tam otram, tad tēlot vēso, aizņemto u.t.t.Bļāvienzzzzzzz......Šitādu besi darbdienas beigās.....Grrr....
Dabūju vēl vienu darbiņu.Brīnišķīgi, tagad man vairs nav laika sev. Bet vismaz rēķinu apmaksai fineses būs.Nav ļaunuma bez labuma.
Gribu pavasari. Kā man ir piegriezies staigāt biezās jakās un puloveros un justies kā lielam mīkstam spēļzvēriņam...
Bet pavasaris tuvojas...Vakar ievēroju, ka cilvēki uz ielām pārvērtušies. Smaidīgāki, mirdzošām acīm. Arī šorīt - pusastoņos gar Brīvības pieminekli ejot, satiku meiteni - smaidošu. Tā dīvaini redzēt cilvēku, kas smaida, ejot pa ielu.
Čekoju....pētu....labi, ka šefi nezina, ar ko es nodarbojos...
Labs cilvēx pirms kāda laika pastāstīja par šo vietu. Ilgi štukoju...pētīju...un izdomāju - jā, man ar' te gribās pabūt.Gribās drošu vietu, savādāk pēdējā laikā pārāk bieži to, ko nevajag, izlasa tie, kam nevajag un vietas vairs naf, kur slēpt, lai neatrod. Šite neatradīs, to es skaidri zinu :)