| |
[Sep. 10th, 2009|09:38 am] |
Lasot kādu grāmatu, mēdzu iedzīvoties tās saturā, identificēties ar galveno varoni. Brīžiem pat šķiet, ka uz laiku piesavinos kādas tēlam raksturīgās uzvedības manieres vai runas veidu.
Tā svētdien, savīstījusies, lai būtu pārliecība, ka neviena ērce netiks klāt manai miesai, pa virsu visam uzvilkusi sārtas plēves lietusmētelīti, galvā uzliekot kapuci, iegūstot sev kantaini spocīgas aprises, labajā rokā turot mazu sēņu nazīti, kreiso atstājot brīvu, lai var vicināt, balansējot un lecot pār sakritušajiem, slidenajiem koku zariem, uz muguras uzstutējot foto aparātu, lai, ja nu uznāk iedvesma, varētu iemužināt pāris meža skatus,kūņojos nopakaļ draudziņam uz cirsmu, aplūkot eglīšu jaunaudzi, pie sevis dungojot - pam-pa-ram, pam-pa-ram! Kad draudziņš norādīja, ka es izskatoties pēc maza, spocīga pundura, sajutos pieķerta, pie sevis nodomājot, ka pie visa vainīgas tās "Skārda bungas". |
|
|