| |
[Sep. 16th, 2007|12:39 pm] |
pēdējos mēnešus manā dzīves telpā valda absolūts bardaks, neko nekārtoju, lieku tikai kaudzēs, ar domu, ka tā pat drīz būs pārmaiņas. nu jau kaudzes ir savstarpēji sajukušas kopā, sagāzušās, savandījušās un viss izskatās vēl jucekliskāk un savas pārmaiņas tā arī nespēju veikt. agrāk neko tādu nepieļautu, bet tagad ir absolūta vienaldzība.
līdzīgi ir arī ar visu pārējo - ar darbu, domām, cilvēkiem, attiecībām... vēl pirms nepilna gada neko tādu nepieļautu, bet tagad - absolūta nejūtība un vienaldzība...
un es, gudriniece tāda, tikai šorīt atskārtu, ka tā nav kaut kāda mana jaunā būtība,
sasodīts, tā ir slēpta, ieilgusi d e p r e s i j a... |
|
|
| |
[Sep. 16th, 2007|12:41 pm] |
viņš līmē viņu sev par plākstri,
viņa viņu sev tā pat.
aiz aizžmiegtām acīm, aizbāztām ausīm
brēc nepieradināma patiesība. |
|
|