Purrr purrr.. - Post a comment

March 16th, 2007

09:57 am
Rīts sākās ar mammas saucienu „augšāmcelies!”. Tikai brīdi pēcāk man pieleca, ka viņa neteica šoreiz „celies augšā”. (Varbūt esmu mesija? varbūt es pa nakti esmu mirusi?). Tad pamodusies plika, uzvilku naktskreklu, kas parasti mētājas blakus gultai, lai norīta es paslēptu savu nakts kailumu; ieslīdēju in da kitchen: glāzi ūdens, banāns. Atgremoju sapņa saturu: biju klaiņojusi pa naksnīgām ielām, pati nezin kur. Pēkšņi un negaidīti (citādi sapņos nemēdz būt) parādījās nevēlami subjekti ielu puiku izskatā, viens teica smīkņādams: tagad mēs paskraidīsim. Es sapratu briesmas un, protams, bēgu, ļoti ātri skrēju. Tie asinssuņi arī bija ātri, bet es veikli cilpoju, manevrēju, es nogriezos vietā, kur vairs nedzirdēju viņu pēdu atsitienus pret dubļaino asfaltu. Pētīju apkārtni, kas bija pavisam sveša, un nevienu dzīvu būtni neredzēju, bet pats būtiskākais – es neredzēju atpakaļceļu.

Reply