BIŠU STROPS ASTRĀLAJĀ TUKSNESĪ

ja es būtu piedzimusi Westerosā un man liktu precēties, dzemdēt izredzētā bērnus un nēsāt zīda kleitas, es būtu aizbēgusi uz mežu pie bandītiem mācīties melot un kauties. tā arī bija, tikai bandīti bija apmēram mana auguma un mācījās no manis. :))

(par Sarkanajām Kāzām zināju, bet tāpat esmu salauzta
+ Džon?)

visi spoki pavada savu laiku vienatnē. (c) Audra

nē, mani ļoti veci draugi nav nekādi spoki, es drīzāk esmu, bet ir grūti iedomāties, ka šitādā cienījamā vecumā (23-24) var pirmoreiz mīlēt. sen bija bērni jādzemdē.
grūti iedomāties, ka šitādā cienījamā vecumā var nespēt iedomāties.
mani nomāc tas, ka vēl jādzīvo kādi 50 gadi, bet 4/5 no tā - lēnām zaudējot savas superior fiziskās spējas. un tieši tad, kad spēj darīt visvairāk, visspēcīgāk, ir jādara kaut kas absurds, garlaicīgs, potenciālu izniekojošs. varbūt kādam liekas, ka no tā visa ir kaut kāds ieliktās pūles attaisnojošs labums, bet, nē, sorz, tavs naivums ir apskaužams (burtiski, gribu atkal 19 :)).

pēdējā laikā esmu pamanījusi, ka esmu kļuvusi hipersensitīva pret citu es. ir tādi cilvēki, kuriem acīs izlasāms tikai karš, nodedzināti ciemati, izvarotas sievietes, visas Romas kanalizācija ar nobēdzinātu līķu ekstremitātēm. es nespēju uzturēt acu kontaktu, kļūstu distoniska un novēršos. ir cilvēki - tuksnesis, ar kuriem sarunājoties, katrs pašas vārds liekas kā spļāviens akā. un ir tādi, kuru skatieni ir ledusauksti strauti, kur priecīgi lēkā foreles un no kuriem gribas atdzerties.
nu, kā lai es tagad komunicēju ar cilvēkiem?

es atgriežos starta pozīcijā. tā es arī rakstīju kaut kur pa ceļam absolūtā reibumā, naktī, kad benzīntankā pazaudēju kāsi.
pasaules gals ir noticis, jo kā gan citādi visa naktssardze varētu būt devusies garā atvaļinājumā, lai atstātu mani par emo, kas apraudas, klausoties mūziku, dienā, kad vienīgās frustrācijas izraisa absolūti pašsaprotamas, ikdienišķas parādības?
es nesūdzos, nē, es jau sāku aprast ar biežajām smilšu vētrām tajā pretīgajā tuksnesī.

kad pastāsti, kāpēc tās darvas tur tik daudz, izrādās, ka neviens par to nemaz negrib runāt. nu, tad nafig jautāt, ne?
nākamtrešdien dodamies uz Dievu Pamesto Zemi glābt (un čakarēt) savu nākotni. lai izvairītos no sviesta,
+ ir jāaudzē zaļumi
+ ir jāiegādājas velosipēds
+ ir jāizvairās no pārlieku tuvas pazīšanās ar poļu vecmeitām
+ ir jāsaka "jā" vai "nē", nekādi "varbūt" un "iespējams"

ja es prastu vadīt auto, es nobrauktu kādu kārtīgu pilsoni, un tad iestātos miers, un par īri arī nebūtu jāmaksā.

es esmu spainis darvas
un es līstu sev pāri malām
apžēliņ

ja es būtu, piemēram, vilks, es varētu aizbrist pie apledojušās upes un gaudot uz Mēnesi. bet es jau tikai kuce, un tad tas ir skumji un komiski reizē.
nē, joks, visu drīkst, ir janvāris, un visiem rūp tikai siltas kājas, vai ne.

iedomājies, man pietrūkst latvijas klimata. tās smaržas, kas rodas, pavasarī kūstot sniegam un izspraucoties pirmajiem zāles stiebriem. smaržas, ko jūtu, vasarā atverot logu. tikko pļautas zāles smaržas. augsnes smaržas. upju smaržas. lietus smaržas vasaras pēcpusdienā. ja visu paslēpj, piegružo, norobežo ar dzeloņdrātīm, tad piedrāzt civilizāciju. ja viss, ko tā var man piedāvāt, ir mirkļa iegribu/vajadzību apmierināšana, tad piedrāzt civilizāciju. bet tā jau tikai poza, mēs labi zinām, ka piedrāzt civilizāciju ir neiespējami. :)

pēdējā laikā, ja kāds/-a man raksta vēstulītes, vispār nesaprotu ko/negribu atbildēt. kā jau īstenai kapitālistu kucei, personīgās dzīves man ir maz, bet tā, kas ir, uzskatāma par pārāk personīgu. lasu maz, redzu maz, klausos maz, esmu "es" maz. par ko tad stāstīt? paskat, mans dienas/nakts režīms, kafija, tēja, alus un citas narkotikas, retas pastaigas, iepirkšanās un nedaudzi patiešām tīkami mirkļi, labrīt, at*isies, es ēdu, negribu tavu skaudību, neapmierinātās vēlmes un I'm an evolved creature, unlike most of you (kā Džeisona psihopātiskā hipiju draudzene trūbladiņa pirmajā sezonā, lol), gribu spēku doties tajā arēnā, lai izcīnītu vismaz nosacītu brīvību, ja, gribu daudz no tā, ko arī tu, bet visu man nemaz nevajag, sāksim ar to, ka cirks domāts klauniem un maziem bērniem.

es tikai gribēju pateikt, ka man pie drošības zābaka visādi paštaisnuma audzināšanas rezultātā radušies komentāri, ja. tjipa vari kalpot par piemēru?

vēl man pirmo reizi pienāca paciņa no Taizemes. neteikšu, kas bija iekšā, lai varētu palielīties klātienē. vēl man pārdevēja reāli nicīgā tonī pajautāja vecumu, es jau tikai šķiltavu gāzi "Londona", bet viņai laikam baigā čerņa uznākusi, greizsirdība un tā. runājot par greizām sirdīm, manam poļu kolēģim ir viena tāda, teicu tak, ka esmu aizņemta, bet, kad Ernests S. palaida baumas par to, kāpēc viendien bišķiņ nokavēju braucienu uz darbu (dzēru kafiju visa internetos, btw), tamtur aizbrauca širmis, nē, nu, ja nav tajā podiņā zupas, tad nav.

gavēnis un kapiņi ar vītola zaru aizkaru, un tagad es labprātīgi ielīpu tajos sveķos atkal. nu, tas un vēl kaut kas ir vienīgais, kas mani šobrīd spēj iedvesmot pretoties tiem melnajiem caurumiem, lai tā zivju eļļa paliek jūriņā un piķis kapitālistu kucēm, vispār kapitālismu nah, man neviens neprasīja, tikai teica: "izaugsi, būs jāvirpo, ja." pietrūkst vietu, nodarbju un ļaužu, cik ta cilvēks tāds tā kā oāze tuksnesī (ar vēl vienu oāzi) var nodzīvot, tikai daži arābi un kamieļi norēgojas pa laikam.
nē, nu, ar to visu es gribēju pateikt, ka tagad vergoju žīdiem, bet vēlāk iesim uz lidiņu kā īsti latvieši un ēdīsim laša steiku.
:*

“Only one thing remains infinitely fascinating to me: the mystery of moods. To be master of these moods is exquisite, to be mastered by them more exquisite still. Sometimes I think that the artistic life is a long and lovely suicide, and am not sorry that it is so. And much of this I fancy you yourself have felt: much also remains for you to feel. There is an unknown land full of strange flowers and subtle perfumes, a land of which it is joy of all joys to dream, a land where all things are perfect and poisonous.”
— Oscar Wilde


tāpēc es dzeru Omega 3.

brālītim vakar apritēja 16. gudrs zēns, kļūst aizvien smukāks, gan jau darīs ģimeni lepnāku nekā es. viņa vecumā man nebija laika datorspēlēm un seriāliem. bija jāplāno revolūcija, bļe. latviešu valodas eksāmena mutiskajā daļā sniedzu izsmeļošu lekciju par anarhiju kā vislabāko sadarbības modeli. :D pa naktīm lasīju, klausījos un sazinājos ar biedriem revolucionāriem. kamēr maziņi, domājam, ka varam un darīsim, tad pieņemamies gudrībā un kā vecas, nīgras piepes pieaugam pie polsterētiem krēsliem vāji apgaismotās telpās vai bez atelpas mainām apziņu kādā līdz galam nedefinētā virzienā. VOPŠEM, KONFORMISTI, BĻE! КУДА ЭТОТ МИР КАТИТСЯ?!

runā, ka, ilgāku laiku dzīvojot ar kādu cilvēku vai lopu, sāc tam līdzināties. nu, un otrādi. I mean, visu šo laiku (gadus) es būtu varējusi kaut ko darīt. būtu varējusi iztikt bez sajūtas, ka visur galā ir strupceļš, ne jau, lai glābtu nabaga naivo, jauno sevi, bet vienkārši tāpēc, ka tā ir vieglāk piedabūt sevi uzsākt kādu lietderīgu nodarbi. un vispār strupceļš ir galvā, bet tur sagāzt sienas nav nekāda joka lieta.
nav jau tā, ka dīkdienība man nav neko devusi, bet laikam tomēr vairāk ir paņēmusi. un es te nepaužu atbalstu kādam slimīgam eksistences modelim, kurš arī vairāk paņem nekā iedod. es meklēju cerīgāko veidu kā apēst/izliet to pretīgo ķīseli, kas ir savārījies un par kuru es kādu laiku esmu mērķtiecīgi neatcerējusies. nē, tas nav viss. vajag arī nodrošinājumu pret līdzīgiem virumiem nākotnē. vajag iestādīt koku nevis apcerēt koku stādīšanu, u know. es zinu, kad es to varu vislabāk, bet ar to nav gana, citkārt ir pārāk daudz to strupceļu (vispār var būt vairāki?), PIEPRASU APZIŅAS (R)EVOLŪCIJU STUDIJĀ, viens ir zināt, ka viss ir slikti, bet nezināt, kā izdekorēt to aizgaldu, bet pavisam cits... ja kādu laiku padzīvosi kūtī un neaizmirsīsi, ka ir arī pļava, varbūt kādreiz atradīsi durvis arī pac?

Love will save you when the ocean splits itself in two
Love will save you when the cold wind blows right through you
Love will save you when the poison eats the precious air
And love will save you from the snake that crawls around down there
But it won't save me

(c) Swans

tas sasssodītais lietus tikai tek un tek, vakar bija arī krusa, šodien vējš nesa nezināmus objektus pa ielu (pēc būkšķiem nopratu), veļu var žāvēt uz interneta USB vada, piemēram, kārtīga zeķu armāda manī rada vēlmi sabildēt visu komunālo idilli. iekšpagalms vairs nevilina, kaimiņi necep gaļu Manu Chao pavadījumā. šodien iedomājos, kā applūst visa angļu zeme un pirmie cieš pagrabstāvu iemītnieki. tad varētu pārlaist naktis karaliskajā vannā, kuru tāpat neviens neizmanto. upe ar neizdibināto nosaukumu nonestu lidlu, un visi lētuča cienītāji dabūtu to žurku kaiti, kas uz brīdinājuma zīmēm krastos. ir TIK skarbi, ja. labi, nē, amzierējos, bet pavasaris šogad tiešām nākot neparasti lēni, noveļu vainu uz imigrējušajiem ziemeļniekiem, kas dvēselēs uztur mūžīgo sasalumu un ledusskapjos glabā latviešu pelmeņus no poļu veikaliņiem.
gan jau Maija Lietus sildīs dvēsli stipri vairāk.

Feisītis, The Reduced Shakespeare Company, the original source remains unknown (probably Shakespeare related in some way)