BIŠU STROPS ASTRĀLAJĀ TUKSNESĪ

man daudz ātrāk ietu uz priekšu, ja words nekārtos pie katras rindkopas

Būtu forši, ja "mēs" evolucionētu līdz tam, ka cilvēkam, kad viņš točna zina, ko runā [P.S. vai dara], pierē spīd zaļa lampiņa. Nu, vai kkas tml. Laža, protams, ka citi to viltotu (kā šobrīd - ar meikapu). Bet, nu, ja kkā tas darbotos, varētu laist apgrozībā daudz vairāk uzticības un visādu sadzīves čakaru atrisināt nesalīdzināmi operatīvāk. Vnk, kad tu točna zini, neviens tāpat neklausās, bet, ja kāds vnk ieciklējies savā nonsensā, cilvēki uzmanīgi vēro un tic, ka tas kkādā veidā meiko sensu. Eh..

Ejam pa lietaino Pārdaugavu kopā ar Timoteju un māsas gadu vecāko (5.g) dēlu Stefanu.
Stefans: Kas tas īsti ir?
Es: Tā ir kanalizācijas truba. Tur satek lietus ūdens. Ir tādi cilvēki, kuri izdomā vietas pilsētā,
kur tos caurumus vajag, tad viņus izrok un ūdens viss satek viss kopā.
Tas ir domāts, lai mums neapplūstu mājas, kad ir liels lietus.
Stefans sajūsmināts: Vispār mans tētis ir tas, kurš pazemes ūdeni vada...
Timotejs: Mans tētis arī pazemo ūdeni!
Stefans neliekas dzirdējis: ...Mans tētis uzvelk tādas brilles un paņem trubiņu un ja kādam pazudusi kāda mantiņa,
viņš ienirst tai pakaļ, jo viņš ir varonis. Mans tētis visu var salabot!
ja kādam saplīst dators, vai māja, viņš paņem skrūvgriezi un sataisa,
viņš var ar cimdiem aiztikt elektrību!
Un ja kādu bērnu apbižo, viņš saka: "nu nu nu!"

šovakar pa pārdaugavu 10+ km. anyone?

Tagadnei nav vērtības.
Tāpēc to tik viegli atdot un tāpēc par to tik viegli atdot.
Viss pārējais ir tikai centieni atgriezties tagadnē (pat ja līdz tai ir 20 darba gadi), un tāpēc tik ļoti svarīgi atrast, par ko mirt dzīvot (maksāt).

Tāpēc arī mode. "Fashion is Passion". Bet tā retajam ir sava tagadne. Un ne jau tos talantus kāds pielūdz, bet gan tagadniskumu tajos, kuri attiecīgi tiek ievirzīti lietu virpuļa centrā - vētras acs.

Un beigu beigās virpuļa acij, ja tā zaudē redzi, vislabāk nodarbināt vējam pakļautos ar viltus problēmām, lai tās nepienāk pārāk tuvu un neatklāj, ka redz labāk par tevi.
Mīlestība vs. Vara, kā parasti. Un pat šis bināri banālais dalījums attiecas tikai uz tiem ar aci. Pārējie meklē tagadni, pat neapjaušot savas rīcības motīvus. Tur jau arī tas spēks - vienots vai lauzts. Kam galva plīst pušu, bet kurš ar galvu pa priekšu metas aizejošās tagadnes deltaplānā, vērties pār jauniem plašumiem. Skaidrība - un tikai tad virziens. Tad - par kādu gan morāli vai principialitāti vispār vērts runāt vēju aprauto priežu tautas kontekstā? Labais un sliktais sākas tikai tur, kur beidzas labais un ļaunais. Bet labais un ļaunais beidzas tur, kur tu esi tagadne. Un tagadne beidzas tur, kur tu esi viss - no bērna līdz studentam, no kasiera līdz projektu vadītājam, no putekļa līdz orkānam, no elles karstumam līdz troposfēras ledainajam tukšumam - kur tu esi redzošais un redzamais. Un viss ir absolūts ("viss"; "tas"; "es";"puff"), un visam ir absolūta vērtība. Un absolūts vienmēr ir nekas. Absolūts ir kontrasta neiespējamība. Par to nav jādomā. Tas ir vienots kā stiprākās krelles - un tām nav vērtības, jo tās nevar noraut no kakla: ja nu vienīgi ar visu galvu. Par to (visu) var atdot jebko, ja vien tas jau no sākuma nav iemainīts pret kko.

Gribētu tādu aparātu, kas varētu ierakstīt & atskaņot ābaļziedu smaržu dārzā kopā ar tādu novakares sajūtu.
Tas iesmaržojamais laiks ir īss un tagad ziedlapas jau snieg zemē.

Man drošien beigās vislabāk tomēr patiks MTB. Drīz kkad.

ja uzkodās ir spinātu salāti, bet pamatēdienā pasta ar jūrasveltēm, kam jābūt desertā (un vai tu to proti pagatavot)?

man ir brokastis. Auzu pārslas ar maltām linsēklām, ar kanēli, aplietas ar siltu ūdeni, uzbriedinājušās
(auzu pārslas uzbriedināt ir veselīgāk nekā vārīt, jo ilgi vārot tas labumiņš pazūd).
un bēbīšu burciņas biezenīts Prune, ai man garšo tie bēbīšu burciņu biezeņi : - )

kāpēc gan censties balansēt uz tā zobina, ja var vienkārši pakrist, sašķelties uz pusēm un skaisti izlīt pa visu matēriju?

tā, ar visšķīstākajiem nolūkiem

nelabi metas no visiem "apžēlo, apžēlo, runā tikai akadēmiski pareizā, politkorektā valodā! saudzē manu ego! rīkojies pēc labākajām manas subkultūras tradīcijām!"

tas viss taču mīlestības dēļ. <3

Visi pie visiem aizmirsuši maisiņus ar drēbēm. Vai nav burvīga dzīve!

atpakaļceļā riteņojot no draudziņiem un privātstundas riktīgi saliju, bet tā forši, gandrīz kā izpeldēties
tagad iestājās mild panika
jo līdz diplomdarba nodošanai palicis pavisam maz. tuvākās trīs diennaktis šķiet atkal būs kaut kāds army bootcamp.

eksperiments: vai izdosies uzrakstīt pabeigt bakalauru 84 stundās, lol

poupée de cire, poupée de son

Vairākas stundas klausījos Izoldē, to pārtrauca lietus. Tagad kkāda ņepoņatka, sajūta, ka cilvēks tāda mantiņa "likteņa" rokā, vari pērties kā gribi, nebūs lemts, nesanāks. Un visas šitās maigo siržu sāpes ir sīkums, kad patiešām nav, ko ēst.
Viņa jau arī nesūdzas it nemaz, viss pārsāpēts, tikai stāsta, un var redzēt, ka savu dzīvi neuzskata par nieku, kas jānovelk līdz galam. Ja es 70 gadu vecumā būšu tik kustīga un spējīga, ar dzīvesprieku un bez gruzīšanās, kāda tam visam jēga, būs ļoti labi.
Viņa man atgādina Lūciju, kuru es atceros diezgan bieži. Paraugi, ka var novecot ar godu.

Dārzā viss dīgst un aug kā traks, pat nogalē pļautā zāle izskatās kā jaunaudze, kam drusciņ galotnes apkapātas.

Un brīžiem gribas izlamāt tos ķēmus, kuri varētu ilgi un laimīgi, bet ņemas kā tādi es nezinu kas. Un, patiesi, ko gan es par to zinu, lai varētu spriest.

Odi gan raženi padevušies šogad, nācu pēc lietus pat pa klajāko malu pat, mākulis atnāca līdz un satikās vēl ar tiem, kas uz lieveņa vaktēja, durvis slēdzu lēkādama un kratīdama visu, likās, kamēr atslēgu atradīšu, tikmēr cauŗi, tā, ka kāja visa apmetas ar viņiem viscaur, tāgat iespundējos un dzeru vīnu, pirmdiena tak.

jo vairaak es daru jo sliktaak es juutos.
esmu vienmeer bijusi paarliecinaata, ka lietas nav jeegas dariit, jo tikuntaa beigaas tu seedeesi viens gultaa luuztot un viss buus pohuj

kaut kāds vakuums, emocionāla žopa
jāpaguļ, nevar saprst kastatevkaiša

gan jau pagulēs un taad jau viss būs zaebiss

Sapirku sev viskādas štātes, dekoltejs un sejs ugunīgs, tagad sēžu kebabnīcā un domāju, moš, danunafik pieteikties darbā rēzeknē un padzīvot tā kādu gadiņu? Ieviest suni un auto? Opis būtu sajūsmā

Mhm, tā ir, viss sastāv no nejaušībām, sakritībām un citām dīvinībām.
Es tur esu ņipričom.
Tā arī es nebeigšu brīnīties.

šon Salaspilī bija ģimenes svinības, un man riktīgi palika žēl vecmammu. viņai palika ziemā 85, un sāk zust atmiņa, tā ka šodien viņa par manu suni jautāja "kas tas par sunīti?" un par māsīcas meitu "kas tā par meitenīti?". vēl pirms 2-3 gadiem viņa to lieliski zināja. nu tā, ka brīžiem arī sajūta, ka, pat, ja viņa piedalās notikumos, tad daļēji vairs nesaprot, kas apkārt notiek.

Mazliet fanī, kā fiksēto ričuku modē savu nišu atrada tie pozerīgie zelta jaunieši, kuriem nepieciešams sevišķi dārgs velosipēds, ar kuru daži veči ar bifeļu stilbiem var uzmīt neiedomājamu ātrumu sterilā, speciāli būvētā trasē - līdzīgi agrākajam Ferrari marazmam (automašīnas ir vecmodīgi, tagad visur ir NY un pragmatiskā izvēle ir velosipēds - lai cik arī nepraktisks (function MUST follow form)). Tiesa - varbūt tas nebūtu vajadzīgs, ja tas nemaksātu tik dārgi (kaut kā taču jāparāda, ka savu svaigumu esi pārdevis par augstāko iespējamo cenu).
Nu, un pa ielām tad nu ripinās lēnāk, tizlāk un nelaimīgāk par visiem tiem "lūzeriem" uz, piemēram, "kalnu velosipēdiem".

Skaidra redzējuma radīta neizlēmība ir daudz skaistāka par nejūtības drošo izlēmību.
Turklāt - nav šaubu, ka neviena stratēģiska uzvara neatsver sevis zaudējumu.
Pašpaļāvība kā fanātisma bezatbildība.