keta

Vakars, tuvojas darbdienas beigas, kolēģi ierunājas viens pēc otra, ka gribētos tā kā kādu siermaizīti un vērš savus skatienus manā virzienā. "Bļin, atkal man jāsmērē tās maizes. Cik var! Apnicis jau!"- pie sevis nodomāju, bet nu sāku smērēt, jo man ar tā kā gribas vienu. Vīrietim ar vienu siermaizīti nepietiks un, tā kā viņu arī ir nevis viens, bet vairāki, tad vajag... daudz maizīšu :) Ok, sasmērēju, salieku uz galda, paziņoju, ka maizītes gatavas un var nākt ēst. Paņemu vienu sev un eju jau uz sava galda pusi, kad Viņš, kas sēž telpas pretējā pusē (nu metri 5 varbūt) neizpratnes pilnā balsī ierunājas- "Kā?! Bet man maizītes? Tu man neatnesīsi?" ... Sāku smieties pilnā balsī.
Pēc tam pusnopietnā tonī visiem pēc kārtas pajautāju, kā viņiem ir mājās- "Ja sagribas ēst, tiek kliegts- "eu, sieva, uztaisi man maizi!"". Visi kā viens atzinās, ka ēst netaisot, bet konkrētais "Viņš" atzinās arī, ka pat maizītes sev nesmērējot. Tā ka, manu dārgo lasītāj, ja nu Tu esi vīrietis un smērē sev maizītes, tad žetons Tev par to no manis! ;)