Kaut kā pēdējā laikā arvien biežāk iedomājos par tām īpašajām lietām un notikumiem, kas manu ikdienu padara krāsaināku, mani pašu - laimīgāku... Jūtos neizsakāmi labi, ja no rīta, atverot acis, dzirdu maigu čukstu ausī: "Mīlu Tevi ļoti, ļoti... Mīlu Jūs...". It kā sīkums, bet tomēr tik svarīgi jaukam dienas sākumam. Un brīvddienās siltas tējas krūze gultā... Izvirtība Jūs teiksiet? Var jau būt, bet tomēr patīkami, apskāviens un buča aizejot un pārnākot, mīļa vēstulīte negaidītā vietā un tā varētu vēl un vēl... tas viss jau kāreiz ir bijis, bet vai vairs būs?
Aizdomājos par īpašako dzimšanas dienas dāvanu, šķiet, tas ir bijis " Tumsas" koncerts... Tās sajūtas, kas virmoja tobrīd... jā, tas ir kas neaprakstāms un vārdos neizsakāms, neatkārtojams. Likās, ka tās būs mūžīgi, nekur es no viņām neizbēgšu, bet... tas mainījās. Un tad es sapratu, ka mainīties var viss. Un trakākais ir tas, ka mēs pat iedomāties nevaram, ka katalizators tam var būt pavisam ikdienišķas lietas. Īpašākās attiecības līdz šim?:) Visas, kas ir bijušas un ir, kā arī kas vēl būs! Katrās ir kaut kas TĀDS, kas mani ir veidojis par tādu, kāda es esmu.
Īpašākais rīts, kad viss sagriezās kājām gaisā ap 2 mazām svītriņām... nekad nebiju TĀ raudājusi!
Īpašākie cilvēki? Nenoliedzami - ģimene, 2as tuvākās draudzenes, bet pārējie nez kāpēc mainās... patiesībā tas, šķiet, tāpēc, ka apkārt ir mūžīgie meli, nepildīti solījumi, neiecietība, nesapratne, mūžīgie attaisnojumi - tas tāpēc, ka Tu... utt. Taču drīz šim pulciņam pievienosies vēl viens - mans mazais eņģelītis:) Tāpēc zinu, ka pats īpašākais manā dzīvē vēl tikai būs, zinu gandrīz precīzu laiku - 7.jūlijs :) Gaidu, ļoti,ļoti gaidu, ilgojos... grūti būt pacietīgai, bet tas ir tā vērts:) Tas būs kaut kas mans, neatņemams, tik tīrs un nevainīgs, svarīgakais, manas dzīves piepildījums...