Pēdējās dieās ir tāds besis un riebums pret dzīvi, ka negribās pat domāt. Vakar kaut kāds raudamais kanāls atvērās.. nevarēju rimnties. Turklāt māte laikam bija naktī izdzirdējusi manu raudāšanu - šodien nez kādēļ sauca mīļvārdiņā un mēģināja parunāties. Protams, viņas mēģinājumi kārtējo reizi izpaudās kā pārmetumi, mācīšana dzīvot n nososdīšana, ka pašas vainas dēļ mana dzīve ir neizdevusies.
Un es no sirds ticu, ka esmu pati visu sačakarējusi. Un ka es neko labu neesmu pelnījusi, jo es taču nejēdzu neko no dzīves...
Esmu jau sarunājusi ar labu, draugu, ka braukšu pie viņa padzīvot. Mammai teicu, ka uz pāris dienām, reāli tas visticamāk būs nedēļa vai divas. Viņš jau teica, lai braucu jau šodien :) Zinu, ka esam viens ptram vajadzīgi, lai sakārtotu katrs savas domas. Man vajag vides maiņu, viņam - kādu cilvēku līdzās, lai nav tik vientulīgi.