Nupat mamma caur un cauri sabojāja dienu.. jau no paša rīta.
Kad tu atbrauksi? (viņa to ļoti labi zin) Cik ilgi domā palikt? A kāpēc tu negribi braukt ātrāk? Kā ar darba meklēšanu? (tu labi zini, ka nekā!) Ko tu pa māju viena sadari? Kāpēc tev tā patīk vienai mājās? Nu a tevi uz darba intervijām aicina? Kā tu bērnu uz skolu palaidīsi? (jā, naudas praktiski nav, bet gan jau.. nav citas iespējas) Kā jums ar ēšanu? (sūdīgi!!!) A jums ir, ko ēst? A M. šodien strādā? Kad viņš brauks uz laukiem? Kad viņš būs atpakaļ? Kā jums vispār iet? utt.. utt.. utt.. utt..

Beigās knapi, knapi savaldījos, lai nesāktu kliegt. Balsi jau nedaudz pacēlu, šo to pateicu biki skarbāk. Dzirdēju pēc balss toņa - viņa apvainojās. Bet, domāju, jebkuru var izvest no pacietības neskaitāmi tukši jautājumi, uz kuriem vai nu zin atbildi, vai arī kurus vispār nafig vajag uzdot.
Var jau būt, ka ne mamma vainīga. Iespējams, tas tā sanikno, jo viņa uzdod jautājumus, par kuriem es cenšos nedomāt, jo tie sāp..
Gribēju kliegt pēc tam. Bet kaimiņi nesaprastu tādu kliedzienu 9-os no rīta..