February 10th, 2009
Jūtos pagalam draņķīga māte... mans bērns šonakt ielikts slimnīcā, bet es neesmu klāt. Esmu te. Darbā. Protams, viņam nav tik traki, ka jābaidās, bet tik un tā. Slimnīca ir un paliek slimnīca. Visu diennakti klāt sēdēt man tāpat neļautu. Izaudzis no tā posma. :) Mamma jau iet pie viņa, cik var, un tur mani par visu notiekošo lietas kursā. Tomēr tas nemazina mau vainas apziņu.
Atceros, kā pati jutos, kad mamma mani tur ielika. Ilgi viņai nevarēju to piedot. Man likās - kāpēc tā: mana mamma ir mediķis, bet mani liek slimnīcā ar nieka plaušu karsoni (vai bronhītu - neatceros)! Man pat likās, ka viņa ļauni priecājās, kad ar dakteri vienojās par slimnīcu. Uiiii, ku nikna biju!!
Viss nolemts. Šefam uz dienu atprasījos, braukšu rīt pie bērna. Savai mammai neteikšu. Vienkārši ieradīšos.
Bik skumīgi.... biju jau sapriecājusies, ka varēšu kopā ar savu vīrieti mīļi nosvinēt Valentīndienu. Būs taču tik pateicīga nedēļas diena - sestdiena! Bieži tā negadās! Tā nu nezinu, kas nelāgajai omai patiesībā apakšā - tas, ka bērns slimnīcā vai tas, ka nevarēšu sestdien atpūsties romantiskā gaisotnē...
Laikam viss kopā..