Katrs jauns iespaids, jauns piedzīvojums, jauna iepazīšnaās liek domāt, ka tas ir kas īpašs un ārkārtējs. Ka tas mainīs visu. Tad paiet kāds laiks, emocijas noplok un iepriekšējie pārdzīvojumi un uzskati šķiet smieklīgi. Jo nākuši klāt jauni, savādāki, kas liek atskatīties uz iepriekšējo laiku vēsu prātu.

"Tu esi pārāk labs cilvēks [..]. Tu varbūt neticēsi, bet otru tas var pilnīgi sakaut. Vienmēr mīļa. Vienmēr jauka. Vienmēr laipna - pat tad, kad tevi spārda kājām. Tāda tu esi bijusi vienmēr. Vai zini, ka tu ar to izprovocē apkārtējos? Tu panāc to, ka viņi izturas pret tevi arvien sliktāk. Cilvēki kļūst pilnīg traki, saņemot tik daudz labestības. Un grib redzēt, cik tālu var iet. Visu laiku viņi domā: sasodīts, viņa taču beidzot reiz apvainosies! Viņa lādēsies un lamāsies, un ar visu spēku aizcirtīs durvis. Kaut kad taču viņa neļaus sevi mīdīt kājām! Tomēr tas nenotiek. Tu sataisi lielas, skumjas acis, ierauj galvu plecos, raugies kā nopērts suns - un neko nesaki!"
/Šarlote Linka "Māsu nams"/

Dīvaini... tātad sanāk, ka nemaz nevajag vienmēr būt labam. Ir jāparāda arī asumi, jo tikai tad cilvēki saprot, ka tu esi pretinieks, kam stāties pretī nevajadzētu. Un tu dzīvo laimīgi savu dzīvi, un neviens tev vairs necenšās nodarīt pāri.
Absurds kaut kāds.. Tomēr mani pārsteidza pašas atklāsme, cik daudz patiesības ir šajās rindās..