...jo nez kādēļ nepamet sajūta, ka viņš ir mans īstais cilvēks.
Cilvēks visam mūžam.
Un es zinu, ka ar viņu ir tāpat.
Un tieši tādēļ ir tik ļoti, ļoti bail.. Vai tiešām man to vajag?

Jau kuro reizi mēģinu te kaut ko ierakstīt, bet nesanāk. Visu, ko uzrakstu, tūlīt nodzēšu. Tātad tā tam jābūt. Jo, ja ir nolemts, ka nestāstu nevienam, tad tiešām nevienam.
Lai gan arvien vairāk prasās ar kādu izrunāties, jo situācija kļūst arvien nopietnāka.
Vienīgais mierinājums, ka par visu to es varu izrunāties ar viņu pašu... un kārtējo reizi secināt, ka viņam ir tieši tāpat, kā man.. Un to mēs arī darām - sarunājamies viens ar otru... neiedomājami daudz sarunājamies...

Domās un emocijās es vairs neesmu te, kopā ar savu pašreizējo datoratkarīgo vīrieti. Patiesībā manis te sen vairs nav. Nu jau kādu laiku pamazām šķiroju savas mantas, bez žēlastības metu laukā visu lieko un pārmazgāju visas drēbes. Arī tās, kuras vienkārši ilgāku laiku stāvējušas skapī nelietotas. Sakritība?.. Varbūt..

Pag... ja nemaldos, šis gads man solīja lielas pārmaiņas... hmmmm...