Nupat noskatījos kārtējo vācu romantiku un atkal pārņēma skumjas un pārliecība, ka no dzīves var saņemt ko vairāk, nekā man pašlaik ir.
Es saprotu, ka ir tāda Mīlestība, kuras dēļ vīrietis: dāvina mīļotajai ziedus ne tikai svētkos; jūtas laimīgs, vien redzot, kā Viņa nāk pretī; ir gatavs darīt it visu, lai tikai Viņu nezaudētu un būtu kopā; izbauda ik dienu kopā ar Viņu; krīt ceļos viņas priekšā un ir gatavs nēsāt Viņu uz rokām visu mūžu... (utt).
Tomēr manī zūd pārliecība, ka tā notiks ar mani. Šķiet, es neesmu no tām, kuru prikšā vīrietis krīt ceļos un ir gatavs būt kopā un mīlēt visu mūžu. Par romantiku nemaz nerunājot. Lai gan nesaprotu, kas man vainas - esmu izskatīga, mīļa, saimnieciska.. Tomēr izskatās, ka ar to nepietiek. Nav man lemts.
Nevajadzētu man skatīties tās skaistās romantikas, tik sirds pēc tam sāp.
Un vispār.... jāatzīst, ka esmu par gļēvu, lai kaut ko mainītu. Jo aiziešana no viņa man šobrīd maksātu aiziešanu no Rīgas un pārcelšanos atpakaļ pie vecākiem, par cik esmu bez darba.
Pat ja neesmu pelnījusi dzīvē ko skaistāku, tad vismaz uzmanību pret sevi esmu pelnījusi noteikti. Un uzmanība ir tieši tas, ko viņš man nesniedz. Sēžam katrs savā istabā kā svešinieki. Es skumstu un ilgojos pēc kāda, kas mani novērtēs, bet viņš izdzīvo izdomātu dzīvi pie datora. Turklāt stundām ilgi sarunājoties ar "draugiem" (citus spēļu atkarīgos par īstiem draugiem neuzskatu). Bet, kad aprunāties vēlos es, viņš jūtas aizkaitināts, ka ir iztraucēts..
Vai tādu dzīvi un attieksmi pret sevi esmu pelnījusi??? Gribētos cerēt, ka nē... :(
Ak, jā - iepazīšanās portāls jau ir izmēģināts. Tur neko sakarīgu nevar atrast. Seksu gan. Tādi piedāvājumi tur ir pārpārēm.
Visi vērtīgie eksemplāri manā vecumā jau ir izķērti, ar pārējiem nekas labs nav sagaidāms. Pa dienu viņi ir darbā, bet vakaros (it īpaši brīvdienās) aizņemta esmu es - mammas pienākumi. Turklāt nav vairs vēlēšanās pa klubiem skraidīt. Kur tad lai iepazīstas ar normālu vīrieti???
Viss. Jādodas laukā izvēdināt galvu, citādi apraudāšos.