Nostaļģija pēc vietas un ne tikai

Ik pa brīdim atkal uzvirmo skumjas pēc pagājušā laika.. Pēc tām vasarām, kad bija iespēja brīvdienas pavadīt īstā lauku mājā meža vidū.

Un nemaz nelikās traucējoši, ka tualete ir laukā, ka mazgāšanās bija no ūdens bļodām, ka arī trauki bija jāmazgā ūdens bļodās.. Tas viss tur iederējās, bija daļa no tā visa..

Tur bija kamīns, tur bija īpaši cilvēki, tur viens cilvēks bija īpašs. Līdz ar viņa aiziešanu no manas dzīves aizgāja arī māja un viss, kas ar to saistīts. Nevaru uz turieni vairs braukt, jo tiem cilvēkiem sava dzīve, man savējā.

Bet tur bija tik labi! No rītiem vareja redzēt, kā agrā rītā rasa rotājas smilgas galā; varēja dzirdēt, kā putni čivina cauru dienu un sienāži sisina; varēja sajust, cik dievīgi smaržo gaiss brīžos, kad saule aust un riet.. Tādos rītos lielākā bauda bija uzvārīt lielu krūzi ar kafiju un sēdēt uz lievenīša vai pagalmā, klausoties vien koku šalkoņā un putnu čivināšanā...
Un kāds miers bja vakaros, kad darbi apdarīti (tur pat darbi ar prieku darījās!)...
Aj, tik ļoti tagad tas viss pietrūkst!.. Reizēm arī viņš ir tas, kurš pietrūkst.. Bet tas droši vien pozitīvo atmiņu dēļ..