besis

Man rīti ir ļoti svarīga dienas daļa - ja rīts labs, tad diena arī parasti veiksmīga.
Bet no paša rīta man šefs pabojāja noskaņojumu (parasti viņš ir pats labestības iemiesojums)... Bija runa par viena jautājuma izlemšanu jau pagājušajā nedēļā, un šorīt viņam par to ieminējos. Finālā pretī dabūju tekstu, ka man kā sievietei jau nu vajagot just, kad esot īstais brīdis runāt u.tml. Īsāk sakot - "uzbrauca".
Un tas noveda līdz pārdomām... agrāk biju pļāpiņa, kas vispirms runāja, un tikai tad domāja. Turklāt runāju es daudz un tad, kad tas ienāca prātā.
Bet tagad... tā vien šķiet, ka drīz vispār pārstāšu runāt. Cik nav bijis tā, ka pasaku ko tādu, par ko citiem bijis, ko paņirgāies. Nereti pat izskatās, ka man ir talants vērt vaļā savu muti visnepiemērotākajos brīžos.
Diskusijās nepiedalos, jautājumus neuzdodu un uz tiem neatbildu. Tikai galējas nepieciešamības gadījumā.
Nu jau vairs nebrīnos, kādēļ tā attālinos no cilvēkiem... maz viņos labā, un ar gadiem paliek arvien mazāk...
Bļāviens!!!... Uz asaru pavilka!! %^&*(&!!@#%&(&(!