Sāku tagad arī es savas gaitas šeit - sviesta cibā. :) Sen vajadzēja, jo brīži, kad sirds pilna, bet negribas nevienam atklāties, bijuši diezgan daudz.

Jau atkal dusmojos uz savu mīļoto. Datorspēļu dēļ.
Sarunājām, ka viņš aizies uz veikalu, bet pagājusi jau pusstunda un spēle joprojām ir svarīgāka. Ja iespītēšos un iešu pati - dusmosies viņš. A negribu viņa dusmas.
Kad viņa datoram bija internets, CS gāja vaļā, ka nemetas. Plus vēl visādi cēzari, gremlini un vēl visādi mēsli. Tad rullēja autosacīkstes. Pēdējā topa lieta ir Comandos - pirkta spēle veikalā.
Ja pēc smagas dienas pāris stundas izlādē emocijas - jā, to spēju saprast, bet četras, piecas vai vairāk stundas no vietas.... Nav man saprotams. Da i nezinu, kā cīnīties ar to, jo samierināties nevēlos. Ja vēl izdarītu visu, kas jādara, bet tāpat vien... :(