August 29th, 2008

Manējais tāds īgns šodien.. Da vispār pēdējā laikā īgns. It kā smaida, jokojas, bet redzu, ka viss iekš darba.
Un, par cik viņa mammai un māšukam ir paradums uzdot neskaitāmus jautājumus, no manas puses viņš jautājumus nevēlas dzirdēt - sāk šņākt un rūkt, ka atkal viņam tos uzdodu. To es jau, protams, zināju, bet nu jau dažas dienas tas ir pat ļoti izteikti.
A man par to visu šodien spuras gaisā, apcērtos riņķī uz papēža un eju prom, lai nesāktu pārāk dusmoties. Un nāku rakstīt te memuārus, lai nolaistu tvaiku :)

..tā jau vispār cenšos nekašķēties par sīkumiem. Tā vietā labāk apdomāju, kā lietu risināt no citas puses. Jo izbojāt to, kas ir, var ļoti ātri un viegli. Grūtāk ir kopt un saglabāt to, kas jau ir. Un, par cik līdz strīdam mūsu sarunas pa visu kopābūšanas laiku nav aizgājušas (tfu, tfu, tfu), man nav ne mazākā vēlēšanās šo bezstrīdu robežu pārkāpt.
Šad tad vēl ar smaidu atceros, kādas emocijas viņš manī izraisīja pašā sākumā :)) Tas bija TĀĀĀDS UHHHH!, ka izdarīju ko netipisku - publicēju savas pārdomas, emocijas un sajūtas iekš draugiem.lv, jo draudzenēm es jau sāku murgos rādījties ar savu runāšanu par viņu. :)) Statistika un vēstules turpmākajā nedēļā - jūra. :)) Un mana panika neaprakstāma, kad viņš uzgāja manu rakstu pusstundu pēc publicēšanas. Jo īpaši tāpēc, ka tad vēl mūsu attiecību statuss bija visai neskaidrs un rūpīgi slēpjams (kā nekā kolēģi tad bijām).
Nu, un tagad... jau vairāk kā gads, kad varu viņu saukt par savējo :)))) Ehhh, mans mīļais Bubulis.. :*

Tvaiku nolaidu.. Nu ir labāk. Daudz labāk :))))))

From:
( )Anonymous- this user has disabled anonymous posting.
Username:
Password:
Subject:
No HTML allowed in subject
  
Message: