Los Dias y Las Noches de Monsignor Martinez

Digitally remastered

Wed, 08 Feb 2012 09:50:54 GMT

Beidzot! Olympus pēc savas aplam lieliskās Olympus Pen pārlikšanas digitālā formātā (lietoju jau pusotru gadu un esmu stāvā sajūsmā) nu ir laiduši klajā arī otras savas leģendārās kameras digitālo versiju -- Olympus OM-D. Ja Olympus Pen ir mans pirmais digitālais fotoaparāts (jā, es ilgi turējos analogs), tad Olympus OM ir mans pēdējais filmu fotoaparāts: kad es ar to apgādājos, man zuda jebkāda vēlme meklēt jebko citu (tas, ka man ir kādi divdesmit filmu fotoaparāti, arī noteikti iespaidoja manu lēmumu).

Protama lieta, Olympus lieliski apzinās, ka viņu mērķauditōrija ir šitādi fanboji, kas aiz sajūsmas čurā karstu, un prasa baltu naudu par to mantu. Un, protams, kaut kā dvēsle žņaudzas uzreiz maksāt tādu naudu par pirmo modeli (kas, būsim godīgi, vienmēr mērķēts uz early adopters, kas pievērs actiņas uz kļūdiņām un apgrieztiem stūrīšiem. Man jau ir pirmais Pen, kuŗu es tagad alkstu apgreidot; tātad savu pienākumu pret Olympus R&D division esmu izpildījis.) Bet nu pati doma, ka digitālais OM ir izlaists, silda manu sirdi. Kad pēc kāda gadiņa vai diviem būšu nobriedis vēl vienai digitālajai kamerai, hei, OM mani gaidīs, nometies cenā un apgādājies ar jaunām fīčām.

Īsi par valodu

Fri, 03 Feb 2012 10:26:15 GMT

Jūs jau visi, protams, zināt, ka uz referendumu jāņem līdzi savas pildspalvas. Bet, kamēr vēl referendums ir divas nedēļas tālā nākotnē, še jums vēl viens pastāsts par cīņu par savu valodu.

Mana igauniskā rotaļbiedrene necik labi neprot latviešu valodu -- lai gan viņa tagad mācās. Krievu valodu gan viņa neprot daudz labāk, bet nu tomēr drusciņ runāt var. Nu lūk, un, kad viņa Rimčika kulinārijas sadaļā prasa vīstū, lūcu, un kartupeļi tiusimts krami, tad viņa parasti nevar saņemties latviešu valodai un prasa krieviski.

Vēl viņai ir viens lietuviešu kolēģis, kas runā brīnišķā latviešu valodā, bet, nu saprotams, ar zināmu akcentu.

Nu lūk. Un, kad viņa prasījuse pārdevējai visnotaļ lauzītā un acīmredzami igauniski akcentētā krievu valodā, šī attraukusi latviski. Sak, ja krievu valodu še varēji iemācīties, latviešu arī iemācīsies. Savukārt tad, kad pie šīs pašas pārdevējas vēlāki piesoļojis lietuviešu kolēģis un prasījis latviski, pārdevēja uzreiz laipni pārslēgusies uz krievu valodu.

Tāds, lūk, pastāstiņš. No tā nevajaga, protams, taisīt visaptveŗošus slēdzienus, bet nu interesanti visviens.

Un vēl par salu

Fri, 03 Feb 2012 09:00:32 GMT

http://www.outsideonline.com/outdoor-adventure/As-Freezing-Persons-Recollect-the-Snow--First-Chill--Then-Stupor--Then-the-Letting-Go.html?page=all

Ļoti, ļoti aizraujoša lasāmviela par (gandrīz) nosalšanu līdz nāvei. Droši vien arī noderīgi, vismaz tiem, kas aizraujas ar klaiņāšanu pa mežiem šitādā laikā.

Iedvesmojoties no Delfu dienas citāta

Fri, 03 Feb 2012 08:09:23 GMT

Sala derības ar zaķi.

Bij ļoti auksta ziema.
Sals sacīja zaķim: "Es tevi nosaldēšu!" Zaķis viņam pretī atteica: "Nevarēsi vis!"
Abi strīdējās un gandrīz vai saplēsās.
Saks lika priekšā noslēgt derības. Zaķis bija ar mieru.
Sals sāka saldēt. Zaķis vārtījās pa sniegu un sauca: "Kungam silti, kungam karsti!"
Sals nodomāja: "Nu gan zaķis ir stiprs!", un saldēja to, cik vien jaudāja. Zaķim no aukstuma acis izsprāga laukā. Bet viņš tik sauca: "Kungam silti, kungam karsti!"
Sals piekusa saldējot, bet zaķis nenosala. Tikai zaķim no tās dienas uz visiem laikiem palika acis uz āru izspiedušās.

"Nu gan zaķis ir stiprs!" es uzrakstīju uz lapiņas un pielīmēju pie sienas. Uzmundrinājumam.

Pasakas un patiesība

Thu, 02 Feb 2012 20:57:10 GMT

Starp citu, pasakai par neglīto pīlēnu nav itin nekāda pamatojuma reālajā dzīvē.

Pirmkārt, gulbju mazuļi ir pulka lielāki par pīlēniem, tātad ikvienam, kas viņu saukā par neglīto pīlēnu, sīkais gulbis mierīgi varētu sadot pa tauri.

Otrkārt, gulbju mazuļi ir balti un pūkaini, šo vārdu vistiešākajā nozīmē, un izskatās bezgala piemīlīgi.

Pasakas, vienvārdsakot.

Naida runa

Wed, 01 Feb 2012 15:17:36 GMT

Vispaar es esmu iecietiigs cilveeks. Ar smaidu un nemaz ne sakostiem zobiem speeju saprasties ar krieviem un citiem neegjerjiem. Pashreizeejais sals raisa tikai smaidu, eh, taada nu taa Latvijas ziema ir (kad vinja bij pakususii un shljurainaa Latvijas ziemas versija, sajuutas un reakcijas bij taadas pat.) Pat valdiibu paarsvaraa gadiijumu es ja ne miilu, tad vismaz piecieshu daudz nekurneedams.

Bet to sashutumu, laastus un lamas, kas vienmeer seko tad, ja man sanaak patraapiities Riigas sabiedriskajaa transportaa uz Valdemaara ielas no pieciem liidz septinjiem vakaraa, nevar vaardos ieteerpt un cibaa apdziedaat.

Buutu man valja, ieviestu Riigas centraa congestion charge. Maksaajamu nevis naudaa, bet iemeercot pautus seerskaabee. That should solve it once and for all.

Iestāde ar vārdu

Tue, 31 Jan 2012 15:21:22 GMT

http://heijo.livejournal.com/5514.html

Es šitādu iestādi gribētu atvērt Rīgā, bet, protams, te jau uzreiz panesīsies hajs.

Lupatas proletāriešiem

Fri, 27 Jan 2012 13:49:37 GMT

Es ļoti priecājos par hā un em ierašanos Latvijā, viena elementāra iemesla dēļ: no tā sanāks šausmīgi forši raksti, viens tagad, vēl viens tad, kad atvērs (un gan jau kāds top ikzekjutiv ar atbrauks uz atvēršanu, varēs uztaisīt glaunu interviju ar lielas starptautiskas ķēdes top ikzekjutiv, burvīgi.) Un vēl hā un em ierašanās ir lielisks signāls Latvijas mazumtirdzniecībai. Līdz šim visi, kam nebija slinkums (un, ak, slinkums nebija tik daudziem) stāstīja par niecīgo Latvijas tirgu, kas turklāt ir recesijas saplosīts. Kaut kādi skandināvu sīkaļas, tur, teiksim, Cubus vai Bik Bok, var nolaisties arī līdz mūsu līmenim, bet puslīdz lielus čaļus jau nu gan mēs neinteresējam. Lūk, nē.

Un vēl mani mazliet māc neizpratne par ļaudīm, kas smīkņā, hehe, širpotrebs, lupatas, kuŗš ta' ko tādu vilks mugurā, tikai kaut kādi trūcīgi postpadomju lupatlaši. Kvalitāte ne tāda, cenas par zemām nopietnām drēbēm, tādā garā. Nez, man kaut kā šķiet, ka drēbes nebūt nav tas pirkums, kas prasa monogāmas attiecības -- tikai ar vienu un gadiem. Drēbju vidusmēra cilvēkam ir gana daudz, visādā kvalitātē un visādās cenās, un arī hā un em piedāvājumi tur pavisam normāli ierakstās.

Apenes, jā

Fri, 27 Jan 2012 12:57:32 GMT

Padalīšos ar apenēm! Es gan stipri reti dzeŗu tēju un vēl retāk kafiju (parasti rakstot man blakus kompim stāv graņonka ar ūdeni), bet nu tagad palicies aukstāks un tēju tomēr dzeŗu biežāk. Paša roķelēm vāktu vasarā Plaņā un, protams, no savojāriskas krūzītes.

Episkie feili

Fri, 27 Jan 2012 10:02:32 GMT

Mums Latvijā brīžam uzmācas tādi neglīti aizspriedumi par tēmu, ka tikai mums polītiķi tādi mudaki un dolbojobi, kas visādas glupības sastrādā. Un dažbrīd to papildina ar apgalvojumu, edz, Igaunija gan ir pavisam citāda valsts, šķīsta Skandināvija, tur šitādas lietas nenotiek.

Notiek gan, notiek, dārgie draugi. Mēs vienkārši par viņām tik daudz nedzirdam.

Starp citu, biedrs Lārs šodien viesojas Rīgā, varat aiziet uzdot viņam nepatīkamus jautājumus. Ja, protams, lekciju telpā vēl būs palikusi vieta.

Karstasinīgie latvieši

Thu, 26 Jan 2012 11:45:03 GMT

Kolēģis Lehs ziņo, ka Varšavā kāds 28 gadus vecs latvietis sadevis pa seju pilsētas maršruta autobusa vadītājam, jo tas atteicies viņu aizvest uz Rīgu. Pēc tam, kad viņu aizturējusi policija, jaunietis bijis jo sašutis par to, ka arī policija viņu nevedīs uz Rīgu.

Es to zināju!

Sun, 22 Jan 2012 18:41:57 GMT

Kā jau es pie ikvienas mazākās iespējas labprāt ziņoju, es neaprakstāmi nīstu kaķus. Ar milzīgām aizdomām izturos pret ikvienu, kam mājās ir kaķis. Ja vēl ģimenes ar bērniem es kaut kā -- ar piespiešanos, bet tomēr -- saprotu, tad uz visiem, kas dzīvo vieni paši, bet tomēr ar kaķi, es neizbēgami skatos ar milzīgām aizdomām.

Bezbērnu pāŗi ir kaut kur pa vidu: it kā saprotu, jo mājdzīvnieks tak var būt ģenerālmēģinājums bērnam -- bet tad gan jāteic, ja kādu bērnu audzinātu kā kaķi, viņš izvērstos par bezgala izlaistu jaunieti, kas būtu aplam satriekts, kad pamanītu, ka ārpus mājas viņu nebūt tā neucina un nelolo.

Bet nu tātad. Lūk, es visu laiku domāju, ka ar tādiem ļaudīm, kas dzīvo kopā tikai ar kaķi, kaut kas nav kārtībā. Un lūk! Vakar vienā nelielā furšetā saskrējos ar kādu jaunietii, kas arī dzīvo viens un ar kaķi. Kā gadījies, kā ne, saruna aizvirzījās līdz Annesijai, kur jaunietis teicās esam bijis 12 gadu vecumā (viņam tagad ir 30-something; viņš ir no kapitālistiskas valsts, tamdēļ pirms vairāk nekā divdesmit gadiem mierīgi varēja braukt uz Annesiju.)

Kā noteikti atminaties (un, ja neatminaties, varat sev atgādināt,) es Annesiju uzskatu par vienu no daiļākajām pilsētām zem šīs saules. Savukārt šis jaunietis ņēmās viņu visādi pulgot, stāstot, ka tas nu gan esot mazs miests, kur itin nekā neesot un, ja viņš būtu Francijā, uz Annesiju jau nu otrreiz nekādi nebrauktu.

Es gan indīgi aizrādīju, ka Annesija ir Savojā, nevis Francijā, turklāt nebūt ne tik maza, divreiz lielāka par Valmieru. Uz to viņš tik nelāgi iesmējās, ka man bij stipri jāapspiež vēlme sist viņam pa seju, un attrauca, tad nu ar salīdzinājums, lielāka par Valmieru.

Vai tā ir tikai sakritība, ka šitāds kaķu mīlētājs atļaujas nievāt Annesiju un Valmieru? Nedomāju vis! Es gan teiktu, ka še ir skaidrs piemērs: vienas garīgās nobīdes ved pie otrām.

Vismaz kaut kas

Thu, 19 Jan 2012 14:39:41 GMT

Hehe, nupat pamanīju, ka uz Savojas pasta zīmogiem nav rakstīts vis France, bet Savoie :) Ļoti mīļi.

Un ļoti iespējams, ka esam laimīgi, ka vairāk nedzīvojam Latvijā

Thu, 19 Jan 2012 10:35:47 GMT

Es kaut kad nākamnedēļ uzrakstīšu Igaunijas ceļojuma otro daļu, Tallinu. Bet patlaban varu pateikt, ka Tallinā vakarā bijām aizgājuši ar kolēģiem uz krogu, un mana tiešā priekšniece mani strostēja par to, ka es esmu palicies daudz ciniskāks.

Viņa to saistīja ar atsevišķiem notikumiem manā privātajā dzīvē, jo, saprotams, pēc tādām lietām tak cilvēki vienmēr paliek ciniski, vai ne? Savukārt es viņai mēģināju skaidrot, ka es nebūt neesmu cinisks, es vienkārši pierakstu to, ko redzu. Un, lūk, nākamreiz, kad es viņu satikšu (es apmēram reizi ceturksnī braucu uz Igauniju, tātad nākamā reize ir kaut kad martā vai bebruāŗa beigās), es savu viedokli varēšu pamatot ar tautas skaitīšanas rezultātiem.

Pat atmetot tādus neglītus pieņēmumus, ka tā pievilkšana aiz ausīm uzmālējusi par kapeiku dzīvespriecīgāku bildi nekā ir, rezultāti ir tiešām uzmundrinoši. Oficiāli aizbraukuši prom ir kādi 190,000 ļaudis. Tas nozīmē apmēram to, ka kādi desmit latvieši dzīvo Latvijā, vienpadsmitais ārzemēs. Ja paskatās uz darbspējīgā vecuma ļaudīm, aina ir vēl skaistāka: šeit palikuši 1.3m. Pensionāri uz Angliju prom nebrauc, tātad gana droši var tiekt, ka lielumlielā daļa no tiem 190,000 ļaudīm ir darbspējīgā vecumā un prom brauc strādāt. Septiņi latvieši strādā (vai meklē darbu) Latvijā -- astotais ārzemēs. Turklāt pensionāri tagad palikuši 22%, bērni -- 14%. Protams, ka Ušakovs pareizi dara, dāvinot penšiem bezmaksas sabiedrisko transportu -- popularitāte garantēta, savukārt bērnudārzi var pagaidīt, nav jau tik ļoti vajadzīgi.

Vārdu sakot, apstiprinās tas, ko es arī savai priekšniecei teicu. Es esmu puisis no laukiem un vēl joprojām laiku pa laikam dzīvoju Valmierā. Bet man tur tā īsti nav, ko darīt, jo, pavei, mana vecuma grupas cilvēku Valmierā gandrīz nav. Ir vai nu tie, kas vēl nav aizbraukuši -- bērni, skolnieki un studenti -- vai tie, kas vairs nekur nebrauks -- pensionāri. Tie, kas Valmierā ir palikuši, vai nu raujas slikti apmaksātos darbos, vai sēž mājās, audzina bērnus par naudu, ko vīrs sūta no Norvēģijas, un iet uz manas māsiņas rīkotajiem dekupāžas kursiem.

Agrāk bija tā, ka visi, kas Kaut Ko Dzīvē Gribēja Sasniegt(TM), brauca uz Rīgu. Hei, Jūsu padevīgais kalps tieši šādā veidā nokļuva Rīgā. Tagad visa Latvija -- Rīgu ieskaitot -- ir palikusi par tādiem lieliem laukiem, un tie, kas Kaut Ko...(TM), brauc prom uz ārzemēm. Man gribas vemt, kad es kārtējo reizi dzirdu: "Jā, bet mani jau šeit neviens nenovērtēs" vai "Jā, bet manā jomā Latvijā labu darbu atrast ir nereāli" -- un nevis tāpēc, ka tā būtu tukša diršana, bet tāpēc, ka tā ir šķīsta taisnība. Kaut kas dziļi un fundamentāli nav pareizi, ja valstij nevajag labi izglītotus savas jomas speciālistus. Izglītotus par valsts naudu, starp citu.

I've said it before and I'll say it again: galvenā problēma, kas apdraud latviešu tautas tālāko pastāvēšanu, ir Latvijas sliktais ekonomiskais stāvoklis. Un nav jēgas stāstīt, ka Āfrikā bērni badā mirst: mums kaimiņos nav vis Āfrika, bet gan Eiropas Savienība, kur mēs varam braukt dzīvot un strādāt tāpat vien, ar minimālu birokrātisku piņķeri. Tad nu nav jābrīnās, ka Latvijā paliek tie, kas vēl nav aizbraukuši vai -- arvien vairāk -- tie, kas vairs nekur nebrauks.

Valodas smalkumi

Wed, 18 Jan 2012 08:22:41 GMT

Šitentādu lietu neizprotu, dārgie draugi.

Latvijā un, cik noprotu, vispār postpadomju valstīs par "vinegretu" sauc tos briesmīgos biešu salātus, kas izskatās pēc asiņojošas kuņģa čūlas slimnieka vēmekļiem. Visā pārējā pasaulē par vinegretu sauc salātu mērci, ko dabū, cītīgi sakuļot etiķi ar olīveļļu. Šajā sakarā es nesaprotu:

1) kāpēc šitāda atšķirība?

2) kā latviski sauc attiecīgo salātu mērci?

Kādam kādas idejas?

So we've come to this

Tue, 17 Jan 2012 20:25:01 GMT

Šodien biju uz pirmo franču valodas nodarbību savā mūžā, muahaha.

Ko padarīsi, Savojā diemžēl runā franciski (ja tur runātu savojāriski, es aci nepamirkšķinot izvēlētos mācīties savojāru valodu un franči varētu iet iesālīties). Pilnai laimei es viņu dodos apgūt Savojas okupantu Kultūras centrā. Bet nekas, nekas, tas viss cēlāka mērķa vārdā.

Vispār sajūtas tādas, it kā atkal būtu nonācis LKA, dzimumu attiecība ir apmēram tāda pati un ļaudis ar tādi, kādi jau kaut kur redzēti, ilgi un daudz.

Esmu stāvā sajūsmā, kas ar laiku, saprotams, noplaks, bet patlaban iet ļoti jautri.

Praktiskā pamācība sērijveida monogāmijā

Mon, 09 Jan 2012 05:34:43 GMT

B. termostats še gremdējās mazliet sērīgās pārdomās par to, cik viņam ļoti gribētos sievu un bērnus, bet, saprotams, tik lēti kā pie tiesībām -- ar LVL 350 un trīsarpus mēnešiem -- pie viņiem vis netiksi.

Par bērniem viņam diemžēl ir taisnība: lai kā censtos, trīsarpus mēnešos pat vienu dzīvotspējīgu bērnu nav iespējams uztaisīt, kur nu vēl vairākus. Fizioloģiskās īpatnības, ko padarīsi. Taču lai apprecētos, ne tikai nav vajadzīgi LVL 350 un trīsarpus mēneši; visas lietas var nokārtot par piecīti un, ja pareizi atceros, kāda mēneša laikā. Ja grib tā pa smuko, ar atlikušajiem 345 varētu pietikt gan puslīdz neatbaidošam poliestera uzvalkam, gan kleitai, kuŗu var vilkt arī pēc kāzām, gan vēl kaut kādam tādam mazam, bet kustinošam saviesīgam pasākumam.

Bet ar LVL 350 pietiek ne tikai vienām kāzām -- ai nē, ar tādu naudu var paveikt daudz vairāk! Ja puslīdz pienācīgas drēbes palikušas no omītes bērēm un nekādu bezmaksas dzertiņu radiem un draugiem rīkot negribas, ar LVL 350 pietiek, lai piecreiz apprecētos un četrreiz izšķirtos; laulības šķiršana pie notāra maksā LVL 70.60. Tiesa, vispirms laulībā jāpadzīvo gadiņš, lai tā laulības šķiršana nebūtu tāpat vien; tad pēc iesnieguma vēl dod 30 dienas, lai mēģinātu samierināties.

Tātad: ja darbojas efektīvi un saskaņoti, ar LVL 350 un četriem gadiem un deviņiem mēnešiem pilnībā pietiek, lai stātos piecās laulībās pēc kārtas!

Savukārt par bērniem valsts vēl ņem un piemaksā klāt. Un, tā kā tajā laulībā pirms šķiršanās jāgaida gads, tad taisni ir laiks uzmeistarot sīci. Tiesa, tad tur bija vajadzīgas kaut kādas papildu vienošanās, kā sīci sadalīt, kas laikam arī kaut ko maksāja. Bet pārlieku pārskriet pāri budžetam laikam nesanāks.

Un lūk, pēc nieka pieciem gadiem tev jau var būt bijušas četras sievas, patlaban piektā, četri sīči un patlaban gatavojas piektais! Salīdzinot ar tiesībām, tu dabū daudz vairāk benga par savu baku, ja tā drīkst izteikties.

Latviešu identitātes krīze 21. gadsimta sākumā

Fri, 06 Jan 2012 12:14:02 GMT

Biju uz Kolka Cool un, protams, esmu stāvā sajūsmā.

Par to identitātes krīzi un tādām figņām, kas tur apdziedātas, jau še ļaudis plaši izteikušies, tāpēc es neatkārtošu to, ko citi jau ir teikuši.

Drīzāk piebildīšu, cik man ļoti patika produktpleisments. Ievērojāt, tie džubāri visu laiku dzeŗ Cēsu alu. Es gan pieņemu, ka Cēsu Alus filmas draudzīgajam kolektīvam nenieka nesamaksāja -- piekritīsat, "mūsu alu dzeŗ izmisuši lūzeri alkoholisma sākumstadijā" nav gluži tas seksīgākais mesidžs, ko piešķirt savam produktam. Bet, pavei, ja tik tiešām latvju apziņā nostiprināsies saikne "treniņbikses+bembeŗi+Cēsu alus", tad Cēsu Alus var pavisam droši cerēt uz irōnisko hipsteru auditoriju -- apmēram tāpat kā Denisa Hopera aurošana par Pabst m/f Blue Velvet viņam nodrošināja ASV irōnisko hipsteru auditoriju.

Vārdsakot, ja es būtu Cēsu Alus mārketinga direktors, es tagad zvanītu Jurim Poškum un prasītu, Juri, negribi kļūt par sellautu?

Pozitīvās domāšanas spēks

Mon, 02 Jan 2012 13:59:12 GMT

Tātad, zaķīši un saulītes, sadodamies rociņās un sūtam gaišas domas Kombuļu Inesei, lai viņai viss labi, b. helvetica un vispār visādiem ļaužiem, kam viņas tagad lieti noderētu!

Palīdzēsim Inesei!

Mon, 02 Jan 2012 11:24:35 GMT

Tā kā Kombuļu Inese patlaban tik cītīgi meklē jaunu draudziņu (sk. iepriekšējo ierakstu,) b. bozena izteica lielisku domu: šodien četros sadosimies visi rokās, kauč vai vismaz Cibā, un raidīsim labas domas Ineses virzienā, lai viņas otrā pusīte jo ātri atrastos.

Ja še būtu tviteris, es teiktu, rt please -- lai vairāk ļaužu uzzina par Ineses meklējumiem, lai vairāk labu domu un, kazi, varbūt kāds lielisks cibiņš sapratīs, ka Kombuļu Inese ir viņa īstā sieviete. rt pogas še nav, bet visviens aicinu -- mudiniet savu freidlisti, radus, paziņas, kolēģus un draugus šodien četros sadoties rokās un domāt labas domas! Darīsim pasauli skaistāku un saulaināku šajā drūmajā un pelēkajā dienā!

Iepazīšanās sludinājums

Mon, 02 Jan 2012 10:17:55 GMT

Eu, a jūs zinājāt, ka Kombuļu Inese tagad ir brīva sieviete?! Jā, jā, viņas vīrietis viņu visādi morāli pazemojis, tamdēļ viņa aizgājuse prom un meklē jaunu draudziņu. Interesentiem jābrauc uz Priekuli, jo pakaļ jau nu gan Inese nevienam neskries, iepriekš uzrakstot māksliniecei e-pastu.

Patlaban gan Inesei radies neliels riebums pret vīriešiem, bet, protams, tad, kad uzradīsies īstais un patiesais, tas aši vien pāries un viņa mīlēs viņu līdz mūža galam.

Pilnīgi pareizi, es saku. Ja gribas laimes, jāņem lietas savās rokās un jāmeklējas viņas pašam. Vēl vairāk -- nav ko kautrēties, jāizskaidro savas vēlmes tieši un nepārprotami, lai visiem uzreiz skaidrs, ko sagaidīt. Inese gan cenšas: viņa norāda, ka grib ne jaunākus par 30, jo tādus viņa nevar ciest; ar zelta sirdi un pārtikušus; iejūtīgus un saprotošus; iecietīgus un tādus, kas gatavi samierināties ar viņas emocionālo iedabu. Protams, to, ko Inese var dot pretī, nav nepieciešams uzskaitīt: viņa ir Kombuļu Inese, ar to pietiek. Laimīgais vīrietis dabūs tik lielisku sievieti un kaudzēm publicitātes portālā Mango piedevām.

Un, kazi, varbūt šo te puostu izlasīs kāds cibas brīvais, iekārojamais un Kombuļu Ineses prasībām atbilstošais vīrietis (tādi šeit, esmu pārliecināts, pieejami biezā slānī), un es ar savu puostu būšu palīdzējis divām mīlošām sirdīm atrast vienai otru uz mūžu mūžiem. Jau otrajā gada dienā viens lielisks darbs būs izdarīts.

Fri, 30 Dec 2011 19:27:50 GMT

Spraudiet klaat zhaabo, kaartojiet skiivjos lashmaiziites un sildiet televizoru, izraaade ir afigennna izcila.

Ceļojuma apraksts! Yay!!!

Fri, 30 Dec 2011 11:10:26 GMT

Labi, bet nu ķersimies pie tās daļas, kas man pašam manā cibā patīk vislabāk. Ceļojumu apraksti!!!

Tātad -- pavisam nesen, kādu strēķīti pirms Ziemassvētkiem, ar b. karmena bijām izdomājuši aizbraukt līdz Igaunijai. Domāts -- darīts!

Še būtu vietā piebilst, ka Igaunija manā izpratnē nekad tā īsti nav bijuse ārzemes. No Valmieras viņa ir nieka 50km, stipri tuvāk nekā Rīga un vismaz agrīnā bērnībā es Igauniju apmeklēju daudz biežāk nekā Rīgu (tagad gan, protams, Rīga pārliecinoši uzvar: lai kā es negaustos par to, cik ļoti es viņu nīstu, tomēr jāatzīst, ka Rīgā gan ir daudz vairāk lietu, ko darīt, nekā Valgā.) Tāpēc teiciens "Nu, aizbrauksim uz ārzemēm", ar to domājot Igauniju, vienmēr izklausījies apmēram tikpat hohmīgi kā Pārdaugavas iedzīvotāju izteikas "Brauksim uz Rīgu." Es stāvu un krītu par lokālpatriotismu un tā, bet nu kamōn, piekritīsat, drusciņ māžošanās tā tomēr ir. Vismaz man, teiksim, Ventspils šķiet daudz lielākas ārzemes par Igauniju (starp citu, es joprojām Ventspilī neesmu bijis, tas tāds mājiens ar sētas mietu vienas orgkomitejas aktīvistēm, kas ieteica uz viņu braukt).

Vēl jo ne-ārzemnieciskāka Igaunija palikās tad, kad es sāku pie igauņiem strādāt, un kopš tā laika apmēram reizi ceturksnī aizbraucu ciemā paklausīties par to, cik briesmīgi (vai briesmīgi labi) mums ir pārdošanas rezultāti, sapazīties ar jaunajiem kolēģiem un nodoties citām team building activities (skaists eifēmisms jēdzienam "rāpošana pa krogiem", vai nav tiesa?)

Nu, un ņemot vērā, ka b. pzrk pārvācies uz Tartu, tad maršruts jau bij pavisam skaidrs: vispirms uz Tartu ciemā pie biedra, pēc tam uz Tallinu ciemā pie biedriem.

Tātad: 1. sadaļa -- Tartu.

Pirmkārt un galvenokārt, jūs, protams, būsat pārsteigti, bet Tartu nesastāv tikai un vienīgi no pilsētas centra. I know, man arī pagāja kāds laiciņš, pirms es to iemanījos apjēgt. Bet nē, izrādās, arī Tartu ir savas Zolitūdes, Imantas un Purvciemi, turklāt, kā jau pienākas, ar veciem, pagātnē iestrēgušiem krievu pensionāriem, jauniešiem, kas nēsā treniņbikses un labprāt mielojas ar saulespuķu sēklām, un viņu bumeriem. Starp citu, to prieku, kad šāds jaunietis ar citiem šādiem jauniešiem sāk tērgāt skaidrā igauņu valodā, nevar vārdos aprakstīt. Skan gandrīz tikpat mīļi kā mana rotaļbiedrene, kad viņa saka "pisssķets" vai "piiisies tirst" (jā, jā, viņa arī ir igauniskas cilmes. Igauņi manā dzīvē ir kaut kas līdzīgs gremošanas traucējumiem: it kā jau es ar par viņiem nebūt neesmu stāvā sajūsmā, bet viņi tur ir bijuši tik ilgi, ka es esmu iemācījies ar viņiem sadzīvot un viņus pieņemt.)

Bet nu par mikrorajoniem. B. pzrk vienbrīd apgalvoja, ka Igaunija kaut kā aplam Ziemeļvalstiska izskatoties. Es gan atļāvos šaubīties, bet vispār zināma taisnība tur tik tiešām ir. Tiesa, ja Igaunija ir Ziemeļvalsts, tad ne tuvu tā kā Zviedrija vai Norvēģija -- pārtikusi un megaliberāla karaliste, kur visi (izņemot augstdzimušos, protams) ir megavienlīdzīgi un kur ikviens var brīvi apprecēties ar zirgu, toties piedzerties var tikai ar valsts laipnu (un dārgu) atļauju. Nē, ja Igaunija grib iešmaukt Zē-valstu klubiņā, tad tikai kā Somija -- arī tā savulaik spēja pārliecināt visus, ka tumša, drūma postpadomju valstiņa, kuŗu apdzīvo saujiņa nebeidzamu aizdomu māktu rusofobu ar acīmredzamu noslieci uz alkoholismu, patiesībā ir vēl viena megaliberālā un pārtikusī nācija. Un, lai izskatītos pārliecinošāk, dažas lietas var uzprišināt -- nokrāsojam kādu mājiņu, pielāpam kādu bedrīti, integrējam pa imigrantiņam, ielās čurājam tikai piektdienu vakaros -- un skat, tik tiešām, ja mazliet piemiedz acis, tik tiešām sāk mazliet atgādināt Ziemeļvalsti.

Un tik tiešām: Igaunijas mikrorajoni ir uzprišināti, turklāt par kapeiku veiksmīgāk nekā Rīgas. Piemēram, es biju satriekts, cik pretdabiski kārtīgi visi bij novietojuši savas mašīnas -- visi kā viens ar purniem uz priekšu, ar glītām, kārtīgām atstarpītēm, ne tev kāds uz ietves uzbraucis, ne puķudobes izbraukājis. Pie māju durvīm nav salīmēti uzraksti "Pārdod kartupeļus," "Nopirkšu dzīvokli Jūsu mājā" vai "Darbs no mājām!" Uz sienām nerēgojas uzraksti "Eģik pridurok" vai "Sit buržujus." Atkritumu tvertnes -- es no šoka joprojām neesmu atkopies -- atrodas slēdzamos šķūnīšos. Vai nu igauņi ir ļoti cietsirdīgi cilvēki, vai viņu sociālās palīdzības programmas ir mazliet advancētākas par "ļausim ka viņiem brīvi urķēties pa atkritumiem." Neviens, starp citu, šķūnīšu slēdzenes nav aizlipinājis ar košļenēm.

Sabiedriskajā transportā gan neviens nav dzirdējis par tādu 21. gadsimta sasniegumu kā ētalons, totiesu viņš kursē pretdabiski laicīgi (Igaunija un sabiedriskais transports nekavējas?! Hallooo, jums pašiem neērti nav?!?!) Un talonu kompostrētāji (tur vēl ir tie, kas grauž caurumus, nopietni) ļauj gremdēties nuostaļģiskās (sic!) atmiņās par to, kā savulaik caurumus talonos varēja aizgludināt ar tvaika gludekli, bet tad, kad vienbrīd hiperinflācijas dēļ vajadzēja kompostrēt veselu kaudzi talonu, viņus varēja tā mākslinieciski salocīt, lai izskatītos, ka nospiesti visi, bet patiesībā izbojāts bija tikai viens.

Starp citu, sabiedriskais transports nemaz tik bieži tur nav nepieciešams, jo visa pilsēta ietaisīta tā, lai biežāk kopā lietotās lietas būtu pa rokai. Lūk, piemēram, Tartu naktsklubs Tallinn (starp citu, naktsklubs igauniski ir ööklubi; es gan nesaprotu, kāpēc ööklubu vajadzētu saukt par Tallinu, tā nu tiešām nav pilsēta ar leģendāru öödzīvi) atrodas tieši blakus studentu kopmītnēm. Ļoti ērti un uzreiz iespējams atrisināt sakrālo jautājumu "Pie tevis vai pie manis", neminot opciju "Vai pret sienu" -- nav vajadzīgs, jo vismaz vienai no iesaistītajām pusēm "pie manis", visticamāk, būs tepat aiz stūŗa. (Starp citu, "Pie tevis vai pie manis?" igauniski ir "Sinu poole või minu poole?" -- ļoti noderīga frāze, ko iemācīties, kad braucat atpūsties uz Igauniju. Believe me, Estonian girls are easy.)

Vai, teiksim, bezmaz vai visi Tartu iepirkšanās centri izkārtoti pārsimts metru attālumā viens no otra -- un arī no Tartu tirgus, kur, starp citu, var dabūt brīīīnišķīgas voblas (ar viņām kopā igauņu alus pat pēc kaut kā garšo, un, ticiet man, tas nebūt nav nieka sasniegums). Nedabūji savu "Vana Tallinn", vistas malto gaļu vai kamu vienā veikalā (tas gan ir stipri neticami, jo apmēram 90% kaloriju igauņu uzturā nāk tieši no šīm trim lietām) -- nebēdā, turpat blakus ir nākamais. Protams, arī tur jau pilnā sparā plosījās Ziemassvētku brīnums. Starp citu, vienā Tartu iepirkšanās centrā ateja ierīkota grāmatnīcā. Arī ērti, ka viņi tik tuvu -- esi citā, bet gribi aiziet uz ateju ar šiku? Lūdzu, tālu nav jāiet.

Tāpat Tartu ir pilns ar visādām ļoti daiļām skulptūrām. Atšķirībā no mums, kas to nevar saņemties izdarīt jau nez cik desmitiem gadu, viņi pie sava tirgus ir uzlikuši cūkas skulptūru -- tādu aplam laimīga paskata lopu, kam vienā pusē sazīmēts, kā viņš pēc noslaktēšanas sadalāms un kā kuŗu gabalu sauc. Vienlaikus arī ļoti ērts uzskates līdzeklis, tieši pirms iešanas tirgū var noskatīt, ko tieši šodien gribētos. Teiksim, šodien būtu taisni laikā viens trekns gabals no pakaļas -- apskaties un zini, ko prasīt!

Savukārt tālāk vakara gaitā es uzzināju, ka Igaunijā arī gatavo "vīnu" un, lai gan ar vīnu vispārpieņemtajā izpratnē tam necik daudz kopīga vis nav, tomēr kategorijā "raudzēts sulas dzēriens ar pievienotu cukuru" viņš ir pat tīri dzeŗams. Tā nu es esmu viens no retajiem ļaudīm zem šīs saules, kas var teikt, ka viņam vīna pagrabā stāv igauņu vīns. Parasti gan ļaudis to nesaka, jo tas nav gluži kas tāds, ar ko būtu jālepojas, bet nu kāpēc gan ne, galu galā.

Pēc visām līksmībām otrajā dienā braucām tālāk uz Tallinu, bet tas jau ir pastāsts nākamajai reizei, pirksti piekusa no šitik brangas rakstīšanas.

Jaungada apņemšanās

Fri, 30 Dec 2011 08:57:51 GMT

Es te kaut ko gribēju rakstīt, kā cilvēki, kas sev uzstāda Jaunā gada apņemšanās un visādi citādi uzvedas tā, it kā vienas dienas laikā tik tiešām kaut kas fundamentāli mainītos -- nu tur noslēdzas posms dzīvē vai kas vēl ne -- jau sen ir manā stulbo sūda dirsēju blociņā, bet nupat izgudroju pats sev Jaunā gada apņemšanos. Tas nozīmētu, ka es tūdaļ iekļūtu savā blociņā (un es, starp citu, tur neesmu), bet, pavei, mana apņemšanās ir -- atbrīvoties no mana stulbo sūda dirsēju blociņa.

Tas patiešām ir īsts blociņš, kuŗā es laikpalaikam ierakstu, kāpēc mani kāds kaitina. Tas nav gluži saraksts ar cilvēkiem, kam es gribētu sadot pa purnu, bet, ja es jelkad sāktu stand-up comedian karjeru, tad es tur varētu smelties iedvesmu žultainiem skečiem par to, cik neticami absurdas lietas cilvēki dara vai domā.

Bet nu es esmu izdomājis, kamdēļ vairot nelāgo, un šāda blociņa rakstīšanu mest pie malas, savukārt jau esošos ierakstus sadedzināt. Pozitīvās domāšanas spēks un visādas šitādas pojebeņ (jā, jā, arī ir manā blociņā).

Galu galā, man taču šādām vajadzībām ir ciba.

Sat, 24 Dec 2011 15:31:51 GMT

Nu, vārdsakot, visiem sveicieni svētkos! Pierijieties skābus kāpostus (un sautējot neaizmirstiet piegāzt klāt pāris pavārnīcas cūku tauku), zosis un ko nu tur vēl šādos gadījumos mēdz pierīties, viegli iereibstiet un tad ar tādām viegli sapņainām acīm blenziet uz tiem dīvainajiem un tomēr bezgalforšajiem ļaudīm, kas ir jūsu radi, draugi vai rotaļbiedri un priecājieties, ka vismaz šad tad jums tomēr iet visnotaļ brangi.

Vismaz mans plāns šim vakaram ir taisni tāds.