We are not amused.

Thu, 03 Aug 2023 10:27:58 GMT

Kur, cibiņa, tu paliksi, kad mēs visi nomirsim?

Tue, 31 Aug 2021 11:38:28 GMT

Njā, nu vieglas smiltis. Lai viņsaulē Cibai nav dauntaimu un viss mūžam ir tikpat skaisti un bezrūpīgi kā nultajos.

Lūk, kāpēc mums nevar būt smuku mantiņu

Wed, 24 Feb 2021 09:56:38 GMT

Cibā viss zem atslēgām tagad, ja? Pareizi jau ir, ja nav mute pogas, jāizlīdzas ar atslēgām.

Famous last words

Tue, 07 Feb 2017 09:20:58 GMT

Purviem tak vajadzētu būt pietiekami sasalušiem, lai viņos varētu līst iekšā, vai ne?

Par glamūru, valšiem un likšanu pie sienas

Thu, 29 Sep 2016 09:01:12 GMT

Vispār interesanti ar to neseno jubilāru Dmitriju Šostakoviču.

Mēs visi, protams, galvenokārt zinām viņa simfonijas un savulaik LNO iestudēto Mcenskas apriņķa Lēdiju Makbetu. Bet, ja jums ir neveselīga apsēstība ar 30.-60. gadu padomju kino (man ir), iespējams, būsit pamanījuši arī to, ka viņš bija visnotaļ aktīvs kinomūzikas rakstītājs. Kāpēc ne, par kinomūziku maksā un neliek pie sienas (savulaik Staļinam ļoti nepatika Lēdija Makbeta, un kopš tā laika Šostakovičs visu laiku drausmīgi baidījās.)

Un tiešām, iespējams, ārpus Austrumeiropas Šostakovičs ir pazīstamāks ar savu kinomūziku. Pareizāk sakot, ar vienu noteiktu sacerējumu, kas tiešām ir kinomūzika, bet ne tai filmai, kas viņu pataisīja slavenu. Stenlijs Kubriks, kam ļoti patika savās filmās izmantot simfonisko mūziku, vienu Šostakoviča valsi ielika kā Eyes Wide Shut sākuma un beigu titrus. Tā nu kino skatītāju apziņā attiecīgais valsis neizbēgami nostiprinājās kā mūzika, pie kuŗas ļoti eleganti izģērbjas Nikola Kidmena.

Taču tā filma, kur šī kompozīcija sākotnēji parādījās, bija drusciņ cita – 1955. gada "Pirmais ešelons". Pieņemu, nosaukums Staļina represiju iebaidītajam Šostakovičam uzvēdīja pārāk nelāgas atmiņas, taču šis pirmais ešelons veda komjauniešus, kas brīvprātīgi devās uz Kazahiju apgūt neskartās zemes. Protams, beigu beigās no tās zemju apgūšanas nekas izcils nesanāca, bet tam nebūtu jāpievērš uzmanība; filma visu procesu attēloja tā, it kā apguvēji tiešām saprastu, ko viņi dara. Kas tur ko nesaprast: uzaŗam zemi, skatāmies, lai labība nesadeg, pa vidam iemīlamies – viss skaidri, vienkārši un tā, kā ir dzīvē.

Vispār filma ir daudz skatāmāka, nekā pēc šāda apraksta varētu spriest. Turklāt nākamā šī paša režisora filma ir "Lido dzērves", ko pazīst pat tie, kam nav neveselīgas apsēstības ar padomju kino. Taču šī apcerējuma ietvaros mūs interesē komjaunieši un Šostakovičs, un lūk, ilgi nav jāgaida! Kolīdz kā pirmais ešelons ieripo gala stacijā, komjaunieši vatņikos aiz priekiem turpat uz perona sāk dejot – jā, jūs uzminējāt, attiecīgā valša pavadībā.

Še apstāsimies. Kontrasts starp to, kas šīs mūzikas pavadījumā notiek abās filmās, ir tik krāšņs, ka rodas aizdomas – Kubriks to speciāli. Un, ņemiet vērā, "Pirmais ešelons" ir glamūrīgs kino, tur ir par mīlu un tur ir smuka traktoriste, kas iemīlas tajā tur izmeklētājā no k/f "Sargies auto", tur ir glamūrīgais apgaismojums, nu tas, kur varones seja ēnā, bet acis izgaismotas, un tad viņa tā saka: "Bet vai sirdi prēmēt var?!" Šīs filmas un valsis, kas viņu sasaista, lieliski attēlo atšķirības starp 1955. gada PSRS un 1999. gada ASV. "Mēs esam entuziastu kolektīvs, kas apņēmušies dot cilvēkiem maizi, tomēr tik viegli viss nesanāk" pret "mēs esam gudrie, skaistie un veiksmīgie, kas ir lieliskās attiecībās, tomēr gribam kniebties ar citiem". Kolektīvs pret indivīdu. Ja jums tā tīk, cēlākie mērķi pret dziļākajiem instinktiem.

Labi, turpināsim. Iespējams, esat ievērojuši, ka līdz šim es šo kompozīciju neesmu saucis vārdā. Tas tāpēc, ka viņai ir daudz vārdu. Tā kā viņa parādījās šajā filmā, viņu mēdz saukt par "Valsi no "Pirmā ešelona"" (starp citu, pievērsiet uzmanību, kā visās fotogrāfijās Šostakovičs izskatās vismaz ļoti noguris, ja ne dziļā izmisumā). Taču Šostakovičs ļoti atbalstīja otrreizējo pārstrādi, un ar nelielām izmaiņām šī kompozīcija parādās vienā viņa svītā, ko ilgu laiku uzskatīja par 2. džeza svītu. Tieši tā tas parādās Kubrika filmā – valsis no 2. džeza svītas Karaliskā Concertgebouw orķestŗa izpildījumā.

Lielāko daļu cilvēku nemulsināja tas, ka tā svīta galīgi neizklausās pēc džeza. Taču dažus mulsināja, un tieši tajā gadā, kad iznāca Eyes Wide Shut, kāds Šostakoviča pētnieks uzraka īsto 2. džeza svītu. Savukārt šī, kā izrādās, ir Svīta estrādes orķestrim – un patiesi, skan tieši pēc mūzikas, ko spēlēt saviesīgos sarīkojumos, kur vajag, lai būtu jestri. (Īstā 2. džeza svīta ir samērā īss, tomēr piemīlīgs apcerējums, kas daudz vairāk izklausās pēc džeza.)

Tātad – beidzot būtu tikuši galā, 2. valsis no svītas estrādes orķestrim, superīgiņi. Ak, nē, viss vēl nebeidzas.

Es jau minēju, ka Šostakovičs atbalstīja otrreizējo pārstrādi? Lūk, kā norāda krievu tīmekļa žurnāls "Ļebedj", arī šis valsis ir otrreizējā pārstrāde, tikai no trim valšiem ar ģeogrāfiskiem nosaukumiem: "Amūras līča viļņi", "Donavas viļņi" un "Mandžūrijas sopkās". Žurnāls "Ļebedj" apgalvo, ka šādi izpaudusies Šostakoviča savdabīgā humora izjūta – ak tad Lēdija Makbeta jums šķiet pārāk murgaina? Labi, sadiegsim jums tādu valsi, ka biksēs čurāsit aiz sajūsmas (runā, ka Staļinam esot paticis). Pēc tam viņš ar šīs kompozīcijas populārizēšanu īpaši neaizrāvās, nav jau gluži viņa, vai ne. Tomēr sadiegums izrādījās tik krāšņs, ka nu jau populāritātē jūtami pārspēj sākotnējās kompozīcijas.

Protams, šāda semplošana nav nekas nosodāms. Tas vien, ka "Voodoo People" ikviens var salikt no dažādu kompozīciju fragmentiem, nepadara attiecīgo salikumu par sūdu. Un, atšķirībā no cīsiņiem un polītikas, mūzika tikai iegūst no tā, ja apskatās, kā viņu taisa.

How the West Was Won

Mon, 16 Jun 2014 07:53:02 GMT

Kas tur bija ar to pusmūža krīzi, pusmaratonu gribējās noskriet, ja? Check.

Jā, šajā nedēļas nogalē, kad jūs gan pavadījāt laiku lietderīgāk un ballējāties (ak, sirds lūst gabalos, ka netiku uz ballīti pie zin, bet nekādi nebūtu sanācis), es biju Ventspilī un pirmo reizi noskrēju pusmaratonu. Tā pa kluso, nevienam īsti nekā nesakot, kā pusaugu zeņķis, kas beidzot sarunājis pagarināto randiņu ar savu pusaugu draudzeni. Un, gluži kā pusaugu zeņķim, otrajā rītā man gribas gavilēt visai pasaulei: AK, DIEVI, CIK TAS BIJA LIELISKI!!!

Nu, ne Ventspils, protams. Kā Godmanis pareizi aizrādīja, tā nav tā vieta, uz kurieni tūristam braukt. Ventspils ir vieta, kur nekā nav. Izņemot bruģi. Betona bruģi. Daudz, daudz, daudz betona bruģa. Daudz.

Kaut kāda dīvaina iemesla pēc Aivaram Lembergam ir betona bruģakmeņu fetišs. Man nebūtu nekādu iebildumu, ja viņš ar tiem saviem betona bruģakmeņiem ņemtos mājās un zem deķa. Manis pēc viņš var izklāt savu gultu nevis ar palagu, bet betona bruģakmeņiem. Lai būtu, viņš pat savus Puzes valdījumus var nobruģēt no vienas vietas (ko viņš, nemaz nešaubos, ir izdarījis.) Labi, ja jau es esmu tik iecietīgs, es pat piekrītu, ka ietves var apdarināt ar betona bruģakmeņiem. Ko tur. BET BRAUKTUVI, BRAUKTUVI AR BETONA BRUĢAKMEŅIEM!!! Ļaudis mīļie, nu, kur jums prāts!

Vārdu sakot, pateicoties Lemberga pretdabiskajam fetišam, lielākā daļa visas distances bija jāskraida pa betona bruģi. Man ir pašam savas treniņu metodes, kur ietilpst tādas vērtīgas atziņas kā "Ja pa to ir viegli paskriet, tad pa to nevajag skriet". Pārsvarā es treniņos skraidu pa meža takām, pusaizaugušām stigām un citām vietām, kur dzīvo ērces (kaut kāda iemesla pēc man ne īpaši kož ērces un odi, es tā varu izdarīties). Daudz dažādu lietu var sastapt meža takās. Esmu sastapis stirnas, padomju rūpniecības pieminekļus un kaut kādus dīvainīšus, kas stāvēja puslokā un smēlās meža enerģiju, kā arī daudz ko citu. Bet vienu lietu tiešām nekad nav sanācis sastapt. Betona bruģakmeņus.

Kā noprotat, betona bruģakmeņi ir cieti. Un skrienot visu laiku sanāk pa viņiem triekties. Manās vērtīgajās treniņu atziņās ietilpst arī "tu neesi kaza, skrien, nevis spriņģo", tamdēļ es skrienot sekoju līdzi, lai īpaši augstu nelēkātu un mīksti piezemētos. Bet nu tomēr betona bruģakmeņi ir mazliet cietāks segums nekā meža takas, ko -- aizsteidzoties notikumiem priekšā -- šodien mazliet jūt gan.

Bet ko nu par to! Tātad: aizbraucu es uz Ventspili iepriekšējā dienā, pastaigājos apkārt, dabonu numuru (man bij tiešām skaists numurs: 444), paēdu brangas vakariņas ar bagetīti un fuetīti (gribat vēl vienu vērtīgo atziņu? "Ja kaut kam virsū ir rakstīts "sporta uzturs", tad tas nav sporta uzturs"), apskatos, kur būs jāskrien, un nošķendējos par betonu, bet vispār jau viss tīri tā neko. No rīta vēl pastaigājos apkārt pa Ventspili, lai gan tur nekā nav. Nu, un pamazām devos uz startu.

Un, dārgie draugi, pēkšņi mani pārņēma kas tiešām neparasts. Man ļoti patīk stresot, daudz un par pilnīgi visu. Bet -- to pārsteigumu -- dažas sekundes pirms starta es pamanīju, ka esmu pārdabiski mierīgs. Pēc starta šāviena (no lielgabala, thhhhh, šitie īsie diktātori un viņu lielummānija) kāda minūte gan vēl bija jāpagaida, kamēr varēja sākt skriet, bet tad jau aizgāja.

Nu lūk. Tā nu es skrienu savā nodabā, paskatos uz pulksteni laiku pa laikam -- un pamanu, ka vispār es skrienu diezgan ātri, ātrāk, nekā biju plānojis (es ij neteikšu, uz kādu laiku biju cerējis, bet vispār jau diezgan smieklīgi tas tagad liekas.) Bet pulss turējās pilnīgi pieņemams, paelpot varēju viegli un, ja gribētu, varētu arī uzdziedāt kādu jautru dziesmiņu (bet ar to es pagaidīju līdz kādam 15. kilometram, kad man apkārt īpaši daudz ļaužu nebij un tamdēļ es uzmundrinājumam dzīvespriecīgi sāku dungot "I don't know but I've been told...") Nu, un ja elpas netrūkst, tad var jau skriet arī ar tādu ātrumu.

Trase sastāvēja no četriem vienādiem apļiem. Bija vesela kaudze jauniešu, kas skrēja tikai vienu, tad nopietnāki ļaudis sevi bija izdomājuši izaicināt ar diviem, bet pusmaratonam bija visi četri. Tā nu es tur skrienu vienu kilometru, otru, trešo... Grūtāk kā nepaliek, tā nepaliek, gaŗlaicīgi nav, ātrumu samazināt nevajag -- tā nu cilpoju uz priekšu. Kad pienāk pirmā apļa beigas, pārņem tāds neliels izbrīns -- kā, nupat taču tepat bija starts, bet pēkšņi es atkal esmu šepat. Paskatos pulkstenī -- bitīt matos, ja šitā te turpina, varbūt -- varbūt -- pirmo pusmaratonu var paskriet zem divām stundām. Tas nu gan būtu glauni. Bet pirmo apli noskrēju pusstundā un 30 sekundēs (nevis pusstundā) un pie sevis nodomāju -- nē, nebūs, nākamie taču noteikti būs lēnāki. Nu labi, ko tur, skries tik, neiespringstot uz laiku. Tāpat bij puslīdz skaidrs, ka savu sākotnējo laiku es noteikti sasniegšu.

Še aizrādīšu, ka es no visas sirds ticu negative splits, tas ir, otro skrējiena pusi noskriet ātrāk par pirmo. Treniņos es vienmēr otrajā pusē cenšos kāpināt ātrumu un to vairs neatlaist. Jo tur jau vairs nevajag taupīt spēkus, vai ne? Lūk, un kā izrādās, šis paradums ir nodarījis savu posta darbu -- atkal aizsteidzoties notikumiem priekšā, katrs nākamais aplis bija ātrāks par pirmo.

Otrā apļa vidū es pamazām sāku apdzīt ļaudis, kam acīmredzami gāja smagi. Tiesa, mani arī sāka apdzīt ļaudis, kas acīmredzami skrēja daudz ātrāk par mani, bet es uz to īpaši neiespringu, man pašam sava sacīkste skrienama. Piebildīšu tik, ka Prokopčuka skrien kā pusdievs, nopietni. Bet nu jā -- pieskrienu pie viņiem, dzirdu, kā viņi stampā zemi, elso un acīmredzami nejūtas ērti. Bet es jūtos.

Trešajā aplī atbira tie, kas skrēja desmit kilometrus, un nu ļaudis apdzīt sanāca retāk, lai gan sanāca. Un vēl ap trešā apļa vidu es sāku gudrot -- tā, nu jau ir pāri pusei, vajadzētu tā kā piekust. Un, skaidra lieta, kaut kāds nogurums sāk parādīties, bet ne tāds, lai mazinātu ātrumu, drīzāk otrādi. Tā nu es visu trešo apli gudroju, kad tad vajadzētu piekust, bet tā arī nekad nepiekusu.

Un ceturtajā aplī, ha! Ceturtajā aplī es sev priekšā pamanīju jauniešus ar sarkaniem baloniņiem, kam uz muguras bij rakstīts 2:00 tempa turētājs. Ņemiet vērā, viņi sāka skriet uzreiz pēc šāviena, nevis kā es, pēc minūtes. Tātad nu man acu priekšā skrēja pierādījums, ka, sasodīts, es tik tiešām varu noskriet to pasākumu zem divām stundām. Nu ko, labi, skriesim, skatīsimies.

Tā nu aši vien pienāca finišs, un mans pulkstenis rādīja pavisam necerētu rezultātu: 1:58:38. Sēdēju, sēju nost laika kontroles čipu un nekādi nespēju saprast, kas nupat notika un kā es to izdarīju. Nopietni, bij tāda sajūta, ka skrienot kaut kā pārslēdzos uz citu apziņas līmeni. Tie haļavnie endorfīni brīnumu lietas dara. Šorīt pamanīju, ka oficiālais laiks ir pat labāks: 1:58:26, lai gan visviens es tā īsti tam neticu. Ņemiet vērā, Ušakovs atslēdzās tad, kad cierēja uz divām stundām. Un man šķita, ooo, divas stundas pirmajā pusmaratonā, tas noteikti ir kaut kas tāds, ko var noskriet tikai ar pēdējiem spēkiem, sakostiem zobiem un ar pulsa zudumu. Tā nu tas, ka es nebiju pārguris, kaut kā nelīmējas kopā ar to, kā man tā sanāca. Bet -- un še es pametīšu pēdējo atziņu, kas man ienāca prātā tā ap 14. kilometru, kad es pamanīju, ka īsti negurstu un, stipri iespējams, zem tām divām stundām paskriešu -- ja ir treniņi, ir arī rezultāti. Un treniņi ir, vaaaaiii, treniņi ir.

Lonely Planet guide to Valmiera

Thu, 25 Jul 2013 07:19:44 GMT

bozena te bij uz Valmieru aizbraukuse un ļoti priecājās, kad bija atklājuse sev Bastionu. Jauka ēstuve tas Bastions, nav vārdam vietas, pārliecinoši mana iecienītākā pusdienu vieta Valmierā: lai gan viņiem ir bijuši daži tiešām apkaunojoši izlēcieni, kopumā pārtika ir visnotaļ laba, lēta, trīs minūšu attāluma no mājām un īpašam bonusam vēl tas ir tajā mājā, kur es savulaik aplaimoju pasauli ar savu ierašanos. Dzimtā ēstuve savā ziņā.

Tā nu es aizrādīju, ka netālu no Bastiona ir bijušais morgs, bet tad vispār es aizdomājos, ka Valmiera ir krāšņi morbids ceļojumu galamērķis, un viņai šo savu īpašību vajadzētu uzsvērt vairāk.

Lūk, iebraucam Valmierā ar autobusu. Autoosta ir Pārgaujā, un tur gandrīz nekā nav (pat autoostu noplēsa, nelieši), tomēr tieši aiz (neesošās) autoostas ir jauks māju puduris, kas ir viens no retajiem kaŗā nenodegušajiem Valmieras stūrīšiem. Tur kādu laiku, pirms viņš pilnīgi nojuka, dzīvoja latviešu īmokustības celmlauzis Jānis Ziemeļnieks (pie mājas ir plāksne), tomēr galvenā atrakcija bija -- diemžēl bija -- bārs, kas atradās tieši pretī baznīcai, tikai upes otrā pusē, un saucās, kā jau šādi novietotām iestādēm pienāktos, "Apmātais lāsts". Tur savulaik bija arī videospēļu salons, kur es reiz biju ieklīdis ar vienu no saviem kriminālajiem brālēniem. Ļoti palika atmiņā, kā kāds seš-septiņgadīgs zeņķis, spēlēdams spēles, izvilka cigarešu paciņu, aizpīpēja -- un zāles uzraugs, protams, pasniedza viņam pelnutrauku. Serviss, ko!

Ejam pāri tiltam, kas vēl nav paguvis ne ar ko izcelties, toties no viņa mēs labi varam saskatīt divus pārējos Valmieras tiltus (trešais, kas uz apvedceļa, ir jau ārpus pilsētas). Abi pazīstami ar to, ka tur jo bieži bariņš alternātīvi apdāvinātu jauniešu aplauž kaklus, lecot no viņiem uz galvas Gaujā. Gauja vispār paredzēta tam, lai viņā izgāztu ķīmiskos atkritumus, nevis peldētu, bet lekt viņā uz galvas no tilta ir vēl lielāka muļķība.

Tālāk Gaujas otrā pusē mums ir jau ir Bastions ar visu morgu, kuŗā gan varētu ierīkot kaut ko lietderīgāku par visādu vecu krāmu šķūni, kas viņā tagad atrodas. Es gribētu saldējuma kafejnīcu. Skaisti tak būtu, vai ne?

Vispār Valmierā ir arī strādājošs morgs, tikai tas ir gana tālu nomalē un tur gandrīz nekā nav, ko redzēt, izņemot varbūt Jūsu padevīgā kalpa nekustamo īpašumu (lai gan tas ar nav nekas ievērības cienīgs) un viņa paša pirmos un arī pēdējos soļus grafiti mākslā (arī nekā tāda). Toties morgs ir iekārtots tiešām asprātīgi: nokalnītē, tā jauki sasaucoties ar latvju tautas gudrību "Dod, Dieviņi, kalnā kāpt, ne no kalna lejiņā". Turklāt prātīgi: no slimnīcas uz morgu kravas ceļo vienā virzienā, un ērtāk taču ripināt kravu lejā pa kalnu, nevis stumt kalnā.

Paejoties tālāk pa Rīgas ielu (starp citu, Rīgas iela Valmierā tik tiešām ved uz Rīgu, bet Valmieras iela Rīgā -- uz Valmieru, ļoti mīļi, manuprāt), mēs sastopam iestādi, kas savulaik pārliecinoši bija vismorbidākā iestāde visā Valmierā (kas, kā mēs jau esam pamanījuši, ir diezgan ievērojams sasniegums). Tieši pie tā, kas ziemā ir slidotava, bet vasarā skeitparks, ir tāda neliela mājele, kas ne ar ko īpaši neizceļas. Tomēr tieši šeit savulaik bija leģendām apvītā kafē "Mironītis", kas savu nosaukumu dabūja tāpēc, ka uzcelta uz veciem kapiem. Ilgu laiku it nekas, izņemot kolektīvo atmiņu, neliecināja, ka tur bijuši kapi, taču tagad daļai veco kapu aptaisīta apkārt sēta. Ļoti muļķīgi vispār, jebkādi kapakmeņi tur jau sen nolīdzināti, un nu tas ir tukšs laukums -- bet apkārt sēta.

Diemžēl "Mironītis" arī aizgājis pa skuju taku, varbūt aura piebeidza, varbūt tas nelāgais fakts, ka viņš tomēr nebij neparasti ērti novietots (viņš ir vēl aiz Kafē Rīga -- dievinu šito paradumu saukt lietas nelokāmos vārdos, uzreiz tā smalkāk skan, -- kas jau skaitās tālākais iespējamais punkts jebkuŗā Valmieras bārgājienā). Vienbrīd tur bija vēl viena kafē, tad kādu laiciņu noturējās matraču un gultu veikals "Nakts mēbeles" (vajadzēja nosaukt par "Dusi saldi", tad varbūt melno humoru mīlošie valmierieši viņā iepirktos biežāk), tagad laikam tur var nopirkt riteņus, bet es neesmu drošs.

Drusciņ tālāk ir vēl vieni kapi, bet tas pat vairs gandrīz nav interesanti, jo viņi joprojām tiek izmantoti kā kapi, nevis, teiksim, kā basketbola laukums. Tas ir tieši tur, kur es savulaik gāju uz skolu, un, lai gan pa kapiem nekāds īpašs šortkats nesanāca, tomēr to nez kāpēc neļāva darīt, tāpēc, protams, visi tā darīja.

Ejot atpakaļ pa Paegles ielu, kas iet gar attiecīgajiem kapiem, mēs nonākam līdz vājdzirdīgo internātskolai jeb, kā ar politkorektumu neapgrūtinātie valmierieši viņu dēvē, kurlmēmo skolai. Un lūk, tur ir tas basketbola laukums, kas uzbūvēts uz kapiem (jūs taču nedomājāt, ka tā ir tikai retoriska figūra?!) Es savulaik dzīvoju tur tieši pretī un, lai gan būvdarbus pats neredzēju, tomēr, cik esmu dzirdējis, ar pārmērīgu cieņu pret mirstīgajām atliekām tie neizcēlās. Vienam manam kaimiņam mētājās uz plaukta divi lakoti galvaskausi, kuŗus viņš bija izlūdzies no tiem, kas to laukumu cēla. Man tas likās ļoti lieliski, un es aplam pārdzīvoju, ka to laukumu nebūvē tagad, jo tad es ar būtu kādu savācis.

Pastaigas noslēgumā var aiziet līdz brīvdabas estrādei, kas asprātīgi ierīkota tieši pie kapiem. Augšā kapi, nokalnītē estrāde. Lūk, mums nav sveši ironiski sižeta pavērsieni, ja, mēs spējam arī pasmaidīt par atziņu par kalnā un no viņa lejiņā kāpšanu.

Un visu var noslēgt turpat pie estrādes memoriālā, kur savulaik apglabāti pārlieku jauni jaunieši, kam bija tas prieks un gods krist kaŗā dažu pārlieku ambiciozu valstsvīru samuhļīto plānu dēļ. Tagad tur pārlieku jauni jaunieši regulāri iet piedzerties un saviesīgi pavadīt laiku, jo tam tā vieta ir kā radīta -- gleznaina ainava, ērtas un platas kāpnītes, kur piesēst, gana tuvu centram, bet gana tālu no visādiem morālizētājiem, kas šūpo galvu un stāsta, kāda mums tagad tā jaunatne. Manuprāt, šādas izdarības to bezjēdzīgi nogalināto jauniešu piemiņu nekādi neaptraipa, drīzāk otrādi, savā ziņā pat godina. Jo, lai nu kā ir bijis, Valmiera tīri brangi dzīvo tālāk.

Par ideālajām sievietēm

Thu, 06 Sep 2012 09:36:47 GMT

Nesaprotu, no kurienes panesies tas cibas mēms par to, ka ideālai sievietei jāprot cept kotletes un taisīt minetsu. Ne viens, ne otrs mani galīgi nekrata, esmu pārliecināts aseksuāls vegāns, kuŗš nekad nepārspīlē. Kas tur vēl? Blonda, tumšmataina, kājas no zobiem, lieli pupi? Couldn't care less. Tā un tā pēc horoskopa? Ain't no particular sign I'm not compatible with. Saprotoša, iejūtīga un uzklausa bēdas? Paldies, man jau ir suns.

Nē, biedri, tas viss ir nieki. Ideālajai sievietei no svara ir tikai viena īpašība. Bet tā tad arī nosaka visu. Proti -- viņai neaprakstāmi patīk gludināt kreklus.

Nācionālā ideja

Mon, 12 Sep 2011 09:29:25 GMT

Biju pa nedēļas nogali aizbraucis ciemā pie cīņubiedŗiem uz Tallinu. Dzērām alu, runājām par oikonomiku un polītiku (tā ir ar biznesa žurnālistiem, viņiem tie tēmati šķiet gana interesanti, lai apspriestu tos pie alus) un reģionālajām īpatnībām.

Pasākuma gaitā mums radās lieliska ideja Latvijas nācionālajai idejai. Ziniet, Latvija regulāri ir tērējusi baltu naudu, lai atbildētu uz zatlerisko jautājumu "Kas es esmu?" -- ar stipri dalītiem panākumiem. Ja nemaldos, pēdējais bija "Best enjoyed slowly", kas kārtējo reizi norāda uz Latvijas mazvērtības kompleksu "Mēs gribam tā, kā ir pie igauņiem" (jo, nopietni, "lēns" taču kopš senseniem laikiem ir Igaunijas zīmols, mums viņu piesavināties tāpat nesanāks.)

Drīzāk mēs kolektīvi izdomājām, ka Latvijai vajag sevi pozicionēt kā "too cool to care about money" valsti. Ziniet, ir tādas valstis, kas ir trūcīgas, bet viņas visviens skaitās nenormāli stilīgas vietas. Indija uzreiz nāk prātā. Vai tādi eirozonas prieki kā Portugāle, Itālija, Grieķija un Spānija. Vai īri Anglijā kopš sākta gala skaitījušies aplam seksīgi bastardi (pašā Īrijā viņi ir vienkārši bastardi, bet angļiem acīmredzot alkoholisms šķiet seksīgs). Vai -- un es te ne uz vienu ar pirkstu nerādu, ja -- bet cik nav redzēti ļaudis, kas aizbraukuši uz Sibīriju padzīvot dziļos laukos un pēc tam vislaik stāsta, cik tur ļaudis patiesi un kā še neīstums cērt elpu ciet. Tai pat laikā mana radiniece no Sibīrijas šoruden repatriēsies uz Latviju, jo -- īstums kur īstums, bet civilizācijas labumi tomēr vairāk pie sirds iet.

Nu lūk. Un mums jāturpina spēlēt uz to "mums nav naudas, toties mēs esam daudz laimīgāki un lietas saprotam labāk." Tā, lai vidusmēra, teiksim, igaunis pie sevis laikpalaikam aizdomātos -- jāāā, kad es izaugšu liels, es arī gribu būt tik stilīgs kā latvieši.

Un, ziniet, kas ir lieliskākā plāna detaļa? Pilnīgi visas mūsu ķibeles un bēdas mēs tā varam pārvērst par selling point. Piemēram, mūsu polītiķi nebūt nav mazāk kolorīti par Silvio Berluskoni, kas turklāt Itālijā ir viens pats -- bet mums tādu ir kaudzēm. Un tāds vidusmēra vācu pilsonis, protams, strostē Silvio, bet kaut kur sirds nostūrī viņš tomēr prāto -- ah, kaut es būtu tik izmanīgs un apsviedīgs kā viņš, bet ko tur, tie jau ir itāļi, mums nav lemts, mēs esam gaŗlaicīgie un strādīgie nūģi. Patīk taču tiem pareizajiem/pareizajām tie sliktie puikas.

Un, pavei, nepaies ilgs laiks, un atliks tik latviešiem aizbraukt uz Igauniju -- un visi igauņi uzreiz sauks õõõ, latvietis, meitenes prasīs parakstīties uz krūtīm, bet zēni bikli pierausies maliņā, kur nu viņiem ar latviešiem sacensties.

Karalisks vēriens

Mon, 04 Jul 2011 19:43:05 GMT

Ziniet, Monako prinča Albēra II kāzas pēc glamūra vienos vārtos salika Viljama pasācienu. Un ir jau ar saprotams, Albērs tomēr ir valdošais monarhs, bet Viljamam tronim, kuŗā sēž viņa vecmāmuļa, vēl priekšā stāv papucītis. Nevar jau ar gaidīt, lai otrajam rindā uz troni rīkotu tādas pašas kāzas kā tam, kas viņā sēž.

Vēl man ļoti patika, ka Albērs hoi polloi bij uzsaucis bezmaksas Žāra koncertu (kas vispār bija galvenais iemesls, kāpēc es uz to Monako vispār braucu). Man aplam tīk gan elektroniskā muzīka, gan veci pensionāri, kas spriņģo pa skatuvi kā jauni auni, un Žārs, protams, ir lieliska izdevība redzēt abus kopā. Turklāt bez koncerta Albērs visiem bija uzsaucis bezmaksas stāvvietas un, ja patrāpījies īstajā vietā un īstajā laikā, varēji dabūt arī šampānieti.

Un arī attieksme pret visu pasākumu bija tāda patīkami pragmātiska. Neviens tur mīlas pārpilnām ačelēm viens uz otru neblenza -- nē, visiem bij skaidrs, princim tak vajaga uztaisīt laulībā dzimušu atvasi, lai tronis nebūtu jāatstāj Karolīnai vai Stefānijai. Beidzot vienas karaliskās kāzas, kur precas tieši tā, kā pieņemts -- polītisku apsvērumu dēļ.

Visbeidzot, es atklāju, ka pēc polītiskās pārliecības acīmredzot esmu monarhists -- vai, pareizāk izsakoties, parlamentārās monarhijas piekritējs. Kas jādara parlamentārās republikas prezim? Smuki jāizskatās, jāsmaida visādās saviesīgās sanākšanās, laikpalaikam jāpamāj saviem pilsoņiem ar rociņu un jātērē nodokļu maksātāju naudiņa. To pašu var izdarīt arī monarhs, tikai daudz labāk: viņš to mācījies darīt kopš bērna kājas, turklāt monarhu neizvēlas zvēru dārzā. Lūk, piemērs: visi monarhi un citi augstlabdzimušie bij uzcirtušies tā, ka nenopriecāties. Savukārt Koļa Sarkozī izvēlās no mašīnas ar greizi sasietu kaklasaiti un melnā uzvalkā kā uz bērēm. Tas, protams, netraucēja visiem viņam uzgavilēt daudz skaļāki nekā līgavai, jo, raugi, starp kāzu vērotājiem pilnīgi noteikti bija vairāk francūžu nekā Monako iedzimto. Bet nu man bij kauns, ka mitinos valstī, kuŗai ir šitāds vadītājs.