We are not amused.

Mērkaķings, ko domā

Mon, 20 May 2013 08:43:57 GMT

Vispār drusciņ žēl, ka Swedbank vairs neizsniedz Ego kartes. Savulaik viņas katram meta pakaļ ar LVL 200 kredītlimitu, kas nebūt nav tik slikts apjoms kaut kam, ko met pakaļ. Ja Ego karte būtu izdzīvojuse, sanāktu lielisks papildinājums Narvesena Id kartei.

Visas olas vienā kurvītī

Fri, 17 May 2013 08:37:16 GMT

Biedrs termostats še ir neizpratnē par Vienotības stratēģiju pašvaldību vēlēšanās.

Es savukārt neizprotu, ko Vienotība darīs tad, kad Dombrovskim apniks mesties partijas uzdevumā zem tanka un viņš pateiks -- ejiet pa gaisu, čaļi, es atkal gribu būt eirokrāts un dzīvot pārticībā, laimē un mierā. Man ir aizdomas, ka nākamajās Saeimas vēlēšanās šis jautājums varētu kļūt jo svarīgs.

Vienotībā netrūkst dziļi kolorītu polītiķu, tomēr viņi ir tik kolorīti, ka lielumlielā daļa ļaužu viņus nīst ar kaislību. Savukārt Dombrovskis ir tik neaprakstāmi mierīgs, ka viņš tos visus dziļi savdabīgos ļaudis kaut kā pamanās iesaiņot vienā puslīdz pieņemamā sainītī ar uzrakstu "Dombrovska komanda". Vienotība to saprot un bezkaunīgi izmanto: Saeimas vēlēšanās uz visiem stabiem rēgojās Dombrovskis, savukārt pašvaldību vēlēšanās mums piedāvā "Dombrovska komandu Rīgai."

Tiktāl viss forši, bet ko tad, kad Dombrovskis aiziet? Kas tad mums būs, "Āboltiņai jāturpina strādāt"? "Zaķa komanda valsts uzņēmumu pārvaldei"? Ja es būtu Vienotības PR konsultants (esmu atvērts darba piedāvājumiem, ja), es tagad cītīgi mēģinātu bīdīt nevis tikai vienu pašu Dombrovski, bet arī Brālīti šim visnotaļ uomulīgajam Karlsonam -- un, skatoties uz esošo materiālu, droši vien visreālākā kandidātūra būtu Vilks. Viņš gan ir skarbais skolmeistars askēts, nevis lādzīgais un saprotošais īpašo bērnu bērnudārza grupiņas audzinātājs kā Dombrovskis. Bet latviešiem jau tādi tipi patīk, varētu aiziet.

Saule, maijvaboles un Rīgas ielas pārrakšana

Fri, 17 May 2013 08:03:11 GMT

Es tak aizmirsu vēl vienu lietu pievienot vasaras vēstnešiem Valmierā: jaunieši sliktos poliestera uzvalkos.

Lūk, gāju vakar pastaigāties, bet man pretī brauc ar divriteņiem divi tādi dzīves vēl nesamaitāti jaunieši ar mirdzošām acēm, sajūsmu sejā, atbaidošām kaklasaitēm (vienam bija melna ar pelēkām svītrām) un poliestera uzvalkos, kas nopirkti uz izlaidumu, bet lieti noderēs arī, ejot uz bērēm, fotografējoties pases bildei un dodoties uz pirmo darba interviju.

Godvārds, pirmā doma bija -- kā, vai tiešām mormoņi jau līdz Valmierai tikuši? Bet tad man atausa, ka a) Latvijā mormoņi nez kāpēc ar riteņiem nebraukā (tiešām, kāpēc?), b) jauniešiem īsti nemana melnās šiltes ar uzrakstu "Elders Dolbojobs" un c) viņiem joprojām ir mugurā žaketes, lai gan īstie mormoņi ap šādu laiku jau staigā savos īsroku kreklos ar kaklasaitēm (skaidrs pierādījums tam, ka dieva nav vai vismaz viņš nav mormoņu baznīcā -- cilvēki, kas pie īsroku krekliem sien kaklasaites, būtu jāsatriec ar zibens spērienu uz vietas.) Un tad jau man pieleca -- pareizi, atkal pēdējo zvanu un izlaidumu laiks klāt.

Bet tā vispār Valmiera ir spēcīgs garīgās dzīves centrs, ja. Mums te tagad būvē jaunu un lielāku katoļu baznīcu, jo vecā dziļi dievbijīgajiem valmieriešiem bija par šauru. Savukārt pie stadiona jau kādu laiku dzīvojas Jehovas liecinieku Valšķības zāle.

Un vēl es te gribu pagausties par aktīvistu kopu Femen. Lūk, viena aktīviste protestējuse pret Bārbijas sapņu mājas atklāšanu Berlīnes Alexanderplatz. Es, protams, protestu visnotaļ atbalstu, jo, nu, Bārbijas māja Alexanderplatz, jūs ko, visi galīgi ahujeļi?! Ja jums tāda manta obligāti jātaisa, taisiet viņu Nollendorfplatz, tur gan vide ir gana raiba un dzīvespriecīga, gan potenciālo apmeklētāju netrūkst. Bet Alexanderplatz ir drūms, lepni austrumeiropeisks un uz eksistenciālām pārdomām mudinošs, kādi tur rozā poniji, tur ir jāiet ciest par skarbajām vēstures rētām Eiropas sejā!

Bet -- raugi, taisni nākamsestdien es būšu Berlīnē. Un, būdams Berlīnē, es apskati vienmēr sāku ar Alexanderplatz (es, galu galā, esmu dzimis PSRS). Nu lūk, un tagad man būs ļoti skarbi braukt uz to Berlīni, jo es apzināšos, ka es visu laiku tuvojos Bārbijas mājai. Ja Femen nebūtu pievērsis uzmanību, es to nezinātu, aizbrauktu, ieraudzītu un nobļaustītos "Jūs ko, visi galīgi ahujeļi?!" Tagad es uzzinu, nobļaustos -- bet nu man ir jāgatavojas tam, ka es to visu redzēšu savām acīm. Šitās šausmas.

Murmuļi

Wed, 15 May 2013 20:54:22 GMT

Valmieras dome atkal pieķērusies savam iecienītākajam vaļaspriekam: Rīgas ielas pārrakšanai. Un kas par to, ka pirms diviem gadiem un vēl pirms diviem gadiem tieši to pašu vietu jau pārasfaltēja, nē, atkal jāpārrok, jāpārasfaltē un kaut kas jāuzlabo. Savā ziņā pareizi, Rīgas ielas pārrakšana Valmierā ir tāds pirmais vasaras vēstnesis. Tas un vēl maijvaboles.

Starp citu, vai zinājāt, ka Rīgas iela ir ne tikai Valmierā, bet arī Berlīnē? Turklāt nebūt ne kaut kādā čuhņā, kā izrādās, es Berlīnē regulāri apmetos pāris ielu attālumā no Rīgas ielas, bet kaut kā šo faktu nebiju līdz šim pamanījis. Savukārt Tallinas iela ir tikai tādos (bezgala piemīlīgos, protams) miestos kā Greifsvalde (starp citu, krustojas ar Rīgas ielu) un Šverīne (kas, ja nekļūdos, ir vienīgā Vācijas pilsēta, kur ir Tallinas iela, bet nav Rīgas ielas) -- nu, un Rīgā, protams. Viļņas iela ir Štutgartē, pavisam netālu no Rīgas ielas (kas ir apmēram divreiz gaŗāka, bet te nenāktos sacerēties), Baltu ielas un Liepājas ceļa (Liepājas iela ir arī Berlīnē, apmēram kilometru no Rīgas ielas). Tā, lūk!

UPD: Samuldējos, Tallinas iela ir arī Berlīnē -- tikai, protams, Rēveles, nevis Tallinas iela. Un Liepājas ielas, protams, ir Lībavas ielas. Bet Rīgas iela arī Berlīnē ir Rīgas iela, tā gan!

Mārketings šmārketings

Mon, 13 May 2013 08:34:54 GMT

Pag, Narvesens nopietni sagaida, ka es kaut kādu viņu huiņu indīgi zaļā krāsā līmēšu uz sava telefona?! Kāpēc, ja nav noslēpums? Es (regulāri) nepīpēju, kafiju nedzeŗu un tās avīzes, kas mani interesē, abonēju. Rezultātā narvesenā es pērku tikai etalonus, un cik tad etalonu cilvēkam vajag. Ne jau tik daudz, lai tamdēļ kropļotu savu tālruni ar kaut kādu draņķību.

Saprotiet, dārgie reklāmas cilvēki, ļaudis ļoti rūpīgi izvēlas, ar kādiem zīmoliem sevi identificēt. Mums netrūkst visādu dolbojobu, kas iPada čeholam aizmugurē izgriezuši caurumu, lai redzētu ābolīti, jo Apple skaitās tik glauns zīmols, ka pat cilvēki bez jebkādas gaumes cenšas ar viņu asociēties. Savukārt krekliņā ar uzrakstu "Es (sirsniņa) Narvesen" ļaudis apkārt neskraida -- tamdēļ, ka Narvesens ir lēta ieskrietuve, kur strādā izmisuši cilvēki. Cilvēki, kas skraida krekliņos ar "Es (sirsniņa) Narvesen", visticamāk, taisa hotdogus un ir tik zemu savā karjērā, cik vien var būt. Nebrīnītos, ja Maximas kasieres teiktu: "Bet es vismaz nestrādāju Narvesenā". Un tagad pasakiet, kamdēļ lai es vēlētos uz sava telefona līmēt figņu, kas norāda manu mīlestību pret šādu zīmolu? Nēnutiešām.

Uz Rīgu

Fri, 10 May 2013 09:45:00 GMT

Latviešu literātūrā ir gan daudz tādu episku daudzdaudzdaudzlappušu darbu, kuŗos visos sīkumos aprakstīta latvju dzīve kādā noteiktā laika posmā.

Viens no šādiem daudzlappušu (un daudzsējumu) darbiem ir msjē Augusta Deglava apcerējums Rīga, kas (pirmajā daļā) stāsta par visādiem pāķiem, kas 186... gadā pārceļas uz Rīgu un sāk izsisties tautiņās. Grāmata nebūt nav tāda neaprakstāma bauda kā, teiksim, Baltā grāmata, tomēr viņa ir gana interesanta, apmēram tā, kā velsiešu ziepenes ir interesantas (thebox klejo viena velsiešu ziepene, ja vēl uzliek velsiešu subtitrus, tad vispār jumts palido) -- ir interesanti paskatīties, kā ļaudis darās pavisam citos un it kā pilnīgi svešos apstākļos.

Bet lūk. Tur ir gana sīki un plaši izrakstīts, kā viens čalis pārceļas uz Rīgu, atveŗ savu krogu, iedzīvojas mantā un vispār viņam iet forši, kāds cits, kas turpat apgrozās, arī tīri labi dzīvojas, tā viņi savā nodabā nodibina Palīdzības biedrību priekš trūkumu ciezdamiem igauņiem un vispār viņiem viss iet super. Un vienā brīdī man uzausa apskaidrība: sasodīts, ne, jau 186... gadā ļaudīm bija pārliecība: lai tiktu dzīvē uz priekšu, jāpamet savi pāķi un jābrauc uz Rīgu.

Es ļoti labprāt vietā un nevietā uzsveŗu, ka esmu puisis no laukiem un cik ļoti es nīstu Rīgu. Un es pats savām acēm esmu gana daudz redzējis, kā ļaudis, kas kaut ko grib sasniegt, no laukiem pārceļas uz Rīgu -- un tur arī paliek un nebūt uz dzimto pusi neplāno pārcelties atpakaļ. Tie pastāsti par laukiem, kas izmirst, varbūt ir pārspīlēti, bet tikai zināmā mērā; ikvienam vidusskolniekam, kas nedzīvo Rīgā, ir skaidrs, ka pēc videnes viņam vajadzētu gan doties uz Rīgu, ja viņš šajā dzīvē jelko plāno sasniegt.

Un, ziniet, kur ir humors? Tagad, kad mēs esam Eiropā, visa Latvija, ieskaitot Rīgu, palikusi par tādiem lieliem laukiem, bet Londona/Brisele/Apsolītā Zeme -- par Rīgu. Tieši tāpat, kā laucinieki brauc uz Rīgu, latvieši brauc uz Apsolīto Zemi, kur zālīte zaļāka, naudiņas vairāk un gejus nīst mazāk. Brīžam viņi atspērušies ķengā savu jauno Rīgu (sveiciens Cibas Briseles spārnam), gluži kā es ķengāju Rīgu -- lai kaut kā sev iestāstītu, ka es jau te tikai tā, uz pusslodzīti, vispār es esmu no Valmieras. Brīžam viņi atspērušies ķengā savus vecos laukus, stāstot, ka tur jau vispār nekas nenotiek. Visādi gadās, bet pamatdoma -- ja tu kaut ko gribi sasniegt, jābrauc uz Rīgu, kur ir labāk -- ir jo spēcīga.

Tas nav gluži Sprīdītis. Tā parasti nav nomadiska klaiņāšana apkārt, meklējot piedzīvojumus un cerot, ka kaut kur uzdursies Laimīgajai zemei (ir, protams, izņēmumi). Tā ir, aizņemsimies derīgu terminu, hipergāmija -- ļaudis ir nolūkojuši, ka kaut kur ir labāk (vairāk naudiņas, brīvāks gaiss,) un dodas uz attiecīgo vietu ar apziņu, ka viņi dzīvē pakāpjas uz augšu.

Tātad emigrācija nebūt nav kaut kāda nesena parādība -- tā, kā redzams no Deglava Rīgas, bija novērota jau 186... gadā (un citi čaļi tajā romānā uz Rīgu bija pārcēlušies jau agrāk). Tā arī nav kaut kāda sveša un latvieša dvēselei nepieņemama lieta -- nē, lauku puiši un meitenes kopš sākta gala sapratuši, ka tad, kad viņi paaugsies, viņiem būs jāemigrē. Ja nu kas ir jauns, tad tas, ka nu mums Rīgas vietā parādījusies lielāka Rīga, un piepeši arī rīdzinieki no viņas brauc prom. Un nez kāpēc šķiet, ka iespēja, ka viņi atbrauks atpakaļ, ir tikpat ticama kā tas, ka ļaudis no Saldus, kas pārcēlušies uz Rīgu, brauks atpakaļ uz Saldu.

Es arī gribu būt hokeja komentētājs

Thu, 09 May 2013 19:49:00 GMT

Viņi tak tik tiešām pateica "Cipulis izraida ripuli" un ij aci nepamirkšķināja.

Jaunākie notikumi

Tue, 07 May 2013 07:20:47 GMT

Re, Kirkegoram par godu izstādi uztaisījuši:

http://www.tvnet.lv/izklaide/notikumi/463260-globalais_danis_serenam_kirkegoram_veltita_izstade

Maija svētki

Mon, 06 May 2013 09:28:07 GMT

Sēžu Zvejniekciemā, un man aiz loga trīs sīči -- vecākajam ap astoņiem gadiem -- ar neticami nopietnu sejas izteiksmi rotaļājas ar sērkociņiem, tas ir, mēģina iededzināt grilā sakrautus žagarus. Skaidrs, viņus tepat pa logu var redzēt, nekādu īpaši degošu priekšmetu tuvumā nav un sērkociņu kārbiņa arī ir pustukša, tad jau nu var atļaut viņiem paākstīties. Nu, un tad jaunieši arī ar taisni vai nepierasti spēcīgu koncentrāciju tik agrīnā vecumā sēž un mēģina kaut ko aizdedzināt. Ja uguni varētu iedegt nevis ar sērkociņiem, bet ar domu spēku, tad tur viss jau sen būtu vienās liesmās. Bet tā izskatās, ka viņiem tūliņ beigsies sērkociņi, bet labuma nekāda.

Я закрываю свой зонт, я -- экспериментатор

Fri, 03 May 2013 09:11:31 GMT

Godīgi atzīšos, ka es savā eksperimentā ar tikai un vienīgi padomju virtuvi mazliet šmaucos. Atbrauca rotaļbiedrene no Francijas, saveda visādus labumus un, lai gan es daudz kam spēju stāties pretī, saucisson Savoyard nav starp šīm lietām. Nopietni, ja jums kādreiz no manis kaut ko šausmīgi vajag, bet jums ir pamatotas aizdomas, ka es teikšu nē (piemēram, jūs esat ts un jūs no manis gribat aizņemties naudu), piesoliet kā atlīdzību saucisson Savoyard.

Tomēr, neskatoties uz dažiem izlēcieniem, es turpinu ēst gana padomiski (один раз не пидарас, kā māca tautas gudrība). Un nu man uznākuse neliela problēma. Es, protams, ļoti labi apzinos, kādas neaprakstāmas garšas variācijas var būt maltās gaļas ēdieniem, skābēti gurķi ir papildinājums ikvienām pusdienām un olas ar Rīgas ķilavām aplam labi iet kopā ar Senču alu (kur var būt tik bezgaršīgs alus), bet visādi citādi jāatzīst, ka padomju virtuve ir diezgan vienmuļa. Te ir runa par nelielām garšas niansēm, piecdesmit pelēkā nokrāsām, if you will, nevis par ko īpaši jaunu un neparastu.

Vārdu sakot: ko jūs ietiektu, lai dažādotu ēdienkarti (un nerunāsim par to, cik bieži to varēja dabūt)? Gurķus un ķilavas es jau minēju, tiešām burvīgs papildinājums, bet kas vēl? Korejas burkāni? Kādi vēl ir padomju ēdieni ar asu, spēcīgu un izteiktu garšu? Jo es esmu pieradis pie kapitālisma, pārslēgties atpakaļ uz sociālisma pelēko, rāmo un vienmuļo eksistenci es vairs nespēšu.

Tas nekad nebeidzas

Thu, 02 May 2013 06:29:07 GMT

Turpinām sadaļu SASODĪTS!!! (turklāt šoreiz es nevaru vainot nevienu krievu, iedomājieties).

Tie kverpļi un nepiebeigtie Tautas Partijas caurkriteņi no VTU Valmiera sākuši autoostas rekonstrukciju. Un ar "rekonstrukciju" viņi saprot "noplēšam visu līdz zemei un kaut ko uzbūvējam vietā". Tas vispār Valmierā ir iemīļots celtniecības paņēmiens: neliekamies par kādu pilsētvides sastāvdaļu ne zinis, kamēr viņa sabrūk; tad noplēšam atliekas un uzbūvējam vietā JAUNU!!! un BRĪNUMSKAISTU!!!, vienos betona bruģakmeņos ar tādu wannabe provinciālo šiku, lai redz, ka pie mums nav sliktāk kā Rīgā (tas, šķiet, ir atskaites punkts visam, ko Valmierā būvē).

Autoosta bija viena no piemīlīgākajām celtnēm visā Pārgaujā, kas, dievam žēl, ar piemīlīgām celtnēm vis nav diez cik lolota. Viņa gan bija pamaza, bet tomēr pietiekami liela -- es nekad tur nemanīju kaut kādas milzīgas rindas vai ļaužu masas. Lielā mērā tas tāpēc, ka viņa ir Pārgaujā, bet lielumlielā daļa autobusu (uz Rīgu, Valku, Limbažiem, Dikļiem un gandrīz visur kur citur, izņemot Cēsis, Smilteni un Gulbeni) brauc pāri tiltam un caur centru. Rezultātā, protams, lielākā daļa kāpj iekšā centra pieturās un biļetes pērk no šofeŗiem.

Bet, kas bija pats jaukākais -- autoosta bij viena no retajām vēsturiskajām sabiedriskajām ēkām pilsētā, kas ar vēsturiskām ēkām nav pārlieku apdāvināta. Valmieras autoosta bija tāda mīļa atmiņa no senākiem, jaukākiem laikiem, kad Valmiera bija diezgan attāls rajona centrs, nevis Vidzemes galvaspilsēta. Es, protams, ceru, ka VTU Valmiera pret vēsturisko mantojumu izturēsies ar cieņu un uzbūvēs vietā kaut ko salīdzināmi jauku, tikai lielāku. Bet, būsim godīgi: ņemot vērā Valmieras attīstības tendences, tur būs kārtējais skārda šķūnis, apmēram tik atbaidošs kā Tartu.

Nu jau ir par vēlu, bet tomēr: cienījamā VTU Valmiera, gribat tā ar šiku un lai pārspļautu Rīgu? Uzbūvējiet vēl vienu autoostu centrā. Pat vieta jau ir, autostāvvieta pie Kultūras nama (kas lielākoties tāpat stāv tukša, cik tad nu mēs vairs kulturāli). Uz tādiem kaktiem kā Cēsīm varēja braukt no vecās autoostas, tur tak neviens nebrauc, tur pilnībā pietiktu ar pašreizējo kapacitāti. Savukārt uz Rīgu cilvēki varētu braukt no centra, un autobusam nebūtu piecas minūtes jāstāv centra pieturā, kamēr šoferis visiem braukt gribētājiem pārdod biļetes.

Bet nē, tā vietā mums droši vien būs vēl viens bezformīgs būcenis tajā pašā pagalam neērtajā vietā -- taisni pie daiļi atjaunotā (tas ir, noplēstā un atkaluzbūvētā) Gaujas tilta aka Boķa ribām. Valmiera domā un dara, aha.

Pie sienas!

Tue, 30 Apr 2013 19:51:58 GMT

SASODĪTS!!! Kuŗš lops sakarināja uz Akmens tilta to briesmīgo, prātam neaptveŗamo noziegumu pret cilvēci, kas laikam saucas "apgaismes ķermeņi"?! Trīs dažāda izmēra bumbas, sakārtas uz viena stieņa kā tāda tizla kreimenīte palīgskolas audzēkņa zīmētā apsveikuma kartītē. Bļeģ, ja balsojat par sovoku Rīgas Domē, tad nebrīnieties, ka sovoks parādās arī pilsētas ielās.

Ar ko tas viss beigsies?!

Tue, 30 Apr 2013 10:57:37 GMT

Vispār šitas padomju virtuves eksperiments, es jūtu, sāk iet neveselīgā virzienā. Es tagad vāru iebiezināto pienu ar visu burku, jo, kā zināms, tas ir vienīgais pareizais vārītais iebiezinātais piens. Mierinu sevi ar domu, ka, ja nu kas, virtuvei tāpat noderētu remonts.

UPD: Success!!! Nekas neuzsprāga, izvārījās lieliski, tagad tik jāsaņemas, lai uzreiz neizleksētu visu bundžu.

Mīlu popsu

Tue, 30 Apr 2013 10:21:19 GMT

Es te jau esmu sajūsminājies par burvīgo seriālu Bob's Burgers, bet nu pēdējā viņu sērija (S03E21, ja nu interesē) bija neticami, satriecoši un pārdabiski lieliska no paša sākuma līdz pat beigām. Viena no pasākuma naglām bija otra izcilākā puišu grupa cilvēces vēsturē (pirmā, protams, bija bītli), kas bij izgudrota īpaši šai sērijai, saucās Boys 4 Now un izpildīja tādus neaprakstāmi ģēniālus hītus kā "I wanna hear your secrets, I'm so interested in you" (nekautrēšos un teikšu, ka aiz sajūsmas spiedzu tikpat sajūsmināts kā šīs grupas klausītājas attiecīgajā sērijā).

Protams, es uzreiz gribēju jaunu zvana toni un, tā kā negribas ķēpāties ar attiecīgā fragmenta graizīšanu virtualdubā, paprasīju gūglei, vai varbūt šī daiļā dziesma ir pieejama jūtūbē. Nē, gūgle atbildēja, toties viņa man norādīja uz tādu skumju vietni, vēl skumjāku nekā ciba, kur ļaudis izklāsta, ko viņi nožēlo.

Protams, ir taču interesanti palasīt, ko ļaudis pie sevis nožēlo. Es, piemēram, nožēloju tikai divas lietas: to, ka neesmu desmit gadus vecāks vai desmit gadus jaunāks. Pirmajā gadījumā es ļoti būtu pacenties pierāpties pie prihvatizācijas kārdinošās siles, bet otrajā -- es ceru -- man būtu pavisam cita domāšana, brīva no padomiskās pagātnes paliekām un daudz vērstāka uz poršu pelnīšanu. Bet nu es īpaši nesūrojos, arī tāpat neesmu slikti iekārtojies.

Bet ko ļaudis? Gandrīz visi klāsta, kā nožēlo to, ka nav uzrunājuši to ģefku, atteikušas tam čalim un sagājušies ar tik ļauniem ļaudīm. It kā nekā cita zem šīs saules nebūtu, it kā viņiem nemirtu radinieki, ar kuŗiem viņi nav paspējuši parunāties, it kā šie ļaudis dzīvotu pasaulē, kur vienīgais piepildījums dzīvē ir pieritināties blakus savam Īstajam un Vienīgajam un visu atlikušo mūžu laimīgi murrāt. Un, ja nu tu to Īsto un Vienīgo palaid gaŗām, tad itin nekas nespēs aizpildīt šo skarbo tukšumu tavā dvēslē.

Es pat nespēju sākt aprakstīt, cik absolūti idiotisks, prātam neaptveŗams un pārpasaulīgs pizģec ir šāds domāšanas veids, tāpēc nemaz nesākšu. Tā vietā vēlvienreiz noklausīšos burvīgo Boys 4 Now kompozīciju par to, cik ļoti mani interesē tavs kurpju izmērs un tas, vai tev pret kaut ko nav alerģijas.

unzip.zip

Tue, 30 Apr 2013 05:13:33 GMT

Nopirku nagu šķērītes, bet izrādījās, ka viņas iepakotas tā, ka bez šķērēm iepakojumu vaļā dabūt nevar. Cik nepārdomāti.

Padomju Savienībā foodpr0na nav

Mon, 29 Apr 2013 15:41:37 GMT

Man te Juglā virtuvē mētājas viens sālstrauciņš, kas uztaisīts kā tāds apaļīgs vīrelis (vēderā sabeŗ sāli, no galvas birst laukā). Vīrelis izskatās izspļauts Anastass Mikojans, kas, kā apgalvo gudri ļaudis, savā gaŗajā un krāšņajā karjērā pie viena paspējis arī sastādīt padomju ļaužu ēdienkartes: ko var dabūt ēdnīcās, kādus produktus var nopirkt veikalos un kādas receptes drukāt pavārgrāmatās (tas neskan nemaz tik neticami, ja paturam prātā, ka ne velti Padsavienība bija totālitāra valsts).

Nu lūk, varbūt Mikojana sālstrauka iedvesmots, varbūt pārņemts ar savu neveselīgo interesi par vēsturi un varbūt vienkārši tāpēc, ka gribas naudu pietaupīt, esmu nolēmis kādu nedēļu ēst tā, it kā atkal aiz loga būtu 1983. gads. Esmu apbruņojies ar griķiem, kartupeļiem un tiem mīksto kviešu makaroniem, kuŗus tik elementāri var pārvārīt vienā neēdamā pļeckā. Katru dienu soļoju uz piemājas veikalu pēc kefīra (padomju mājsaimnieču sapnis: ik dienas vari aiziet uz veikalu "Tallina" un nopirkt kefīru tetrapakās, kuŗās pēc tam var audzēt dēstus), bet uz Makdonalda pusi ij neskatos. Ja sagribēsies panašķēties, man ir šprotes, konfektes "Gotiņa" un iebiezinātais piens ar cukuru. Pat Ķelmēnmaizi ar neslēptām sāpēm sirdī esmu apmainījis pret ķieģelīti.

Bet es ne par to. Šodien vārīju griķus, kas ir viens no padomju virtuves klasiskajiem ēdieniem (klāt nāca tomāti un no bērnības veiksmīgi aizmirstā ceptā doktordesa). Tā kā vēlējos būt autentisks, ar zināmām bažām sirdī nopirku parastos griķus, nevis tos, kuŗus vāra ar visu plastmasas maisiņu. Še vietā piebilde, ka -- atkal jau no padomiskās bērnības -- es vienmēr griķu vārīšanu esmu uzskatījis par kulinārijas virsotnēm. Bērnībā skolas pusdienās griķi vienmēr bija remdena, ūdeņaina ķēpa, un ēdami (tas ir, irdeni) griķi manā ēdienkartē parādījās tad, kad mana māmuļa sāka pirkt plastmasas maisiņu griķus (viņa tīri garšīgi taisīja ēst, bet nekad neslēpa, ka viņai tas riebjas un tādēļ visa lieta jānodara pēc iespējas ātrāk un nesāpīgāk).

Man, atšķirībā no māmuļas, ēst taisīt patīk, un es labprāt mēģinu visādas jaunas lietas. Es jo glauni taisu visādus sautējumus, manu nūdeļu zupu ēdāji ir slavējuši un prasījuši vēl, savukārt tad, kad es nesen pirmo reizi mūžā taisīju šašļiku, klātesošie, kas bij pieraduši pie etiķainajiem, cīpslainajiem ķiļķeniem, ko pārdod plastmasas spainīšos ar pārlieku dāsni pieliktu nosaukumu "Šašļiks", bija ļoti patīkami pārsteigti. Olas es vāru tā, kā mācīja Hestons Blūmentāls, saviesīgās pasēdēšanās noteikti servēju izdomas bagātus siltos ēdienus, bet Francijā iemanījos taisīt jo elegantas uzkodas ar zosu aknu izstrādājumiem (dzīvnieku aizstāvji drīkst mani atdraugot).

Bet! Es nekad mūžā nebiju vārījis griķus bez plastmasas paciņām. Ir gan tiesa, ka beigās visviens viņi sanāca diezgan ūdeņaini un turklāt garšoja pēc plastmasas (vai vismaz man šķita, ka garšoja), bet man šķita, ka tā ir tā cena, kas jāmaksā par puslīdz irdeniem griķiem. Es sapratu, ka visādus pižõnīgus paēdienus uztaisīt ir viena lieta, bet griķus, kur tu savas neveiklās kļūdas nevari pielabot ar visādām ākstībām, es varbūt spēšu uzvārīt pēc kādu divdesmit gadu neatlaidīga treniņa.

Bet šodien es tomēr saņēmos, apskatījos tīmeklī, kā tad viņus gatavot (vārdos nevar izteikt, cik neērti es jutos, apmeklēdams lapu ar nosaukumu gotovim.ru), dziļi ievilku elpu un ķēros pie lietas. Paņēmu glāzi griķu, aplēju ar divām glāzēm ūdens, apsedzu ar vāciņu, uzvārīju, nogriezu uguni mazāku un vēl pavārīju, tad nogriezu pavisam mazu un vēl mazliet un visbeidzot ieliku kastroli gultā un apsedzu ar segu. Pēc kādām padsmit minūtēm trīcošām rokām cēlu nost vāciņu.

Un, ko domājies -- katliņā izrādījās visgaršīgākie griķi, kādus jebkad esmu ēdis! Irdeni, stingri, nepārvārīti un itin nemaz negaršo pēc plastmasas -- es nebiju domājis, ka griķi var būt arī tādi. Izrādās, ka griķi ir bezmaz vai viselementārākais, ko iespējams pagatavot -- viņus pat nevajag maisīt, tik piesedz ar vāciņu un laikpalaikam samazini uguni.

Vienīgais -- protams, garšīgi griķi nav autentiska Padsavienības virtuve. Bet es to kaut kā pārdzīvošu.

Old rabbits die hard

Sun, 28 Apr 2013 08:26:35 GMT

Tāds rīts, ka izej laukā no mājas un roka pati meklē mēteļa kabatā cigarešu paciņu, jo, kā, šis nu reiz ir īstais brīdis, kad uzsmēķēt. Un tikai pēc dažām sekundēm atjēdzos, ka es tak pēc idejas vairs nepīpēju. Pareizi ir, nodomāju, tā vietā piekārtoju šlipsi, izslienu galvu augstāki un dodos darīt visvisādas lieliskas lietas, kādas nu mēs, gudrie, skaistie un veiksmīgie lielpilsētas profesionāļi darām.

Ohohooo

Thu, 25 Apr 2013 11:35:11 GMT

Vareni, vienkārši vareni. Tas jefiņu, ķēmraušu, tirliņu, puskoka lēcēju un plānā galdiņa urbēju kantoris vārdā Rīgas Satiksme šoreiz pārspēja pats sevi.

Iebraucu es 45. videnes pieturā ar to cilvēka cieņu pazemojošo izstrādājumu, ko sauc par 6t autobusu un, ko domā -- tieši tad, kad es piebraucu, tramvajs, kas tā kā turpina 6t maršrutu -- ņem un aizbrauc!!! Gaidi nu nākamo.

Dārgā RS, es saprotu, ka jūsu uzdevums ir nevis pārvadāt pasažierjus, bet spodrināt viena sīkmanīga blēža partijas reitingus. Bet tak visam ir savas robežas.

I wanna do whatever common people do

Thu, 25 Apr 2013 08:30:27 GMT

http://www.rebaltica.lv/lv/petijumi/mazas_algas/a/917/mazo_algu_cilpa.html

Biedri no Re:Baltica ir malači. Var gan iebilst pret viņu metodēm (class tourism, yo) un dažiem secinājumiem, bet pats fakts, ka viņi ko tādu dara, ir visnotaļ apsveicams. Un, ņemiet vērā, es nebūt neesmu kaut kāds nepiebeigtais sociķis. Es esmu kapitālists, un darbaspēku uztveŗu kā resursu, nevis apspiesto proletariātu. Bet -- ar resursiem arī saprātīgi jārīkojas, citādi viņi var aptrūkties.

Es pats savā nodabā reiz piemetu tādus nelielus cipariņus -- Narvesenam pagājšgad nenormāli liela peļņa, tai pat laikā algas tur ir tādas, kā ir. Nu, un tad es drusciņ parēķināju, un man sanāca, ka viņi pilnīgi mierīgi varētu maksāt kādus septiņdesmit latus uz rokas vairāk, nekā patlaban maksā (LV darba nodokļu sistēma ir diezgan galvā sista, godīgi runājot -- un nē, progresīvais nodoklis nebūs brīnumlīdzeklis). Bet es saprotu, norvēģi pieraduši pie naftas peļņas maržām, tad tāds narvesens arī ar savu rekordaugsto peļņu tomēr liekas diezgan tāds nekāds.

Tiešām?!

Mon, 22 Apr 2013 06:15:58 GMT

Šodienas jauno vērtību Dienā ir kārtējais gaudu raksts, kā mēs visi zaudēsim savu neatkarību, kad ieviesīsim eiro. Tas ir pamatots ar tādiem spēcīgiem argumentiem, ka tās valstis, kam eiro nav, dzīvo cepuri kuldamas, savukārt no eirozonas jelkādu labumu dabū tikai Vācija.

Šeit man uzradās tāds neliels jautājumiņš: tiešām? Godīgi atzīstos, ka Eiropas Savienības ekonomikā neesmu nez cik liels eksperts un piekrītu, ka jaunieši, kas gaužas feisbukā un visur saskata sorosītu sazvērestības, noteikti šos jautājumus pārzina labāk. Tamdēļ vaicāju tev, ak, kolektīvais Cibas saprāt: vai Somijas ekonomika tiešām krīzē ir cietusi nez cik reizes skarbāk nekā Zviedrijas, jo, edz, somiem eiro ir, bet zviedriem nav? Vai Beneluksa valstis gatavojas pievienoties eirozonas vārguļu pulciņam (BePIGNeLIS, neskan slikti)? Vai Austrija ir uz sabrukuma robežas un varbūt eiro ir Vācijas viltīgais plāns, kā uzrīkot vēl vienu anšlusu? Vai Slovākija klunkuro un vārguļo, kamēr Čehija viņai pajoņo gaŗām svilpodama? Un -- vai tiešām no visām Baltijas valstīm visdziļākajā pakaļā atrodas tieši Igaunija, kas neapdomīgi uzleca uz Titānika klāja?

Apgaismojiet mani, lūdzami.

Atzīšos stulbumā

Sun, 21 Apr 2013 08:53:43 GMT

Sakiet, lūdzu, pēc kādiem principiem nosaka degvielas cenas? Nē, nu es saprotu, naftas cena, vairumtirdzniecības cena, USD/EUR kurss un tā tālāk. Es ne par to. Sakiet, lūdzu, kā nākas, ka Purvciemā vienā Statoilā 95. benzīns maksā 91.7 santīmus litrā, bet turpat blakus ir kādi trīs četri citi benzīntanki, kas arī tirgo benzīnu, bet vismaz par kādiem 2-5 santīmiem litrā dārgāk? Kāpēc Statoils var atļauties turēt vienu tādu benzīntanku, kur benzīns maksā par pieciem santīmiem lētāk, nekā citos statoilos, kāpēc viņš nevar šitā izdarīties ar visiem statoiliem, un kuŗš pērk benzīnu tajos citos tankos, ja, pabraucot pat ne 500m tālāk, viņš ir jūtami lētāks?

Competitive advantage

Thu, 18 Apr 2013 19:15:25 GMT

Skat, laikraksts Diena nolēmis mainīt savas vērtības. Viņi nolēmuši būt -- citēju -- "moderna konservatīva avīze ar liberālu ievirzi, bet konservatīvām vērtībām". Es nesaprotu, kāpēc viņi tajā aprakstā vēl kaut ko nenosauca par "konservatīvu", būtu vēl spēcīgāk: "konservatīva moderna konservatīvā avīze ar konservatīvi liberālu ievirzi, bet konservatīvām vērtībām." Nu, lai nepārprastu.

Tālāk uzskaitīts, tieši kādas ir jaunās Dienas vērtības. It īpaši lieliski ir tas, kādu ģimeni AS Diena atbalsta -- tikai tādu, kāda paredzēta Satversmē, ja. Es vienmēr jo brangi nopriecājos un priekā sasitu plaukstas, kad kāds piesauc Satversmes 110. pantu kā īpašu svētumu -- redziet, mums pat Satversmē tā ir ierakstīts, kas jūs tādi, lai pret Satversmi iestātos!!! Paši ierakstām, paši uz sevi atsaucamies, paši krītam svētā sašutumā, kad kāds uzdrošinās mūsu daiļo Satversmes ielāpu apšaubīt. Feini.

Bet pats svarīgākais, protams, ir tas, ka mūsu priekšā stāv lielisks biznesa plāns. Padomājiet paši, cik gan neaprakstāmi piebāzta ir liberālās preses niša -- tur ir viens vesels Ir, -- bet cik neticami maz ir konservātīvi moderno konservātīvi liberālo konservātīvo laikrakstu -- tik vien kā NRA un Lauku Avīze, un vēl visādi reģionālie laikraksti, tur Liesma, Druva un Auseklis, un vēl tādi dziļi savdabīgi izdevumi kā DDD. Bet visādi citādi tā niša ir pilnīgi tukša, tur pilnīgi noteikti nepieciešama vēl viena NRA.

Spiežu roku līdz elkoņam biedram Kotam un biedram Freimanim, un visam AS Diena draudzīgajam kolektīvam, kas pielikuši savu roku pie šī jaudīgā dokumenta sagatavošanas. Preses brīvībai Latvijā gaidāms jauns zelta laikmets. Kā teica biedrs Kangs no Simpsoniem, "We must move forward, not backward; upward, not forward; and always twirling, twirling, twirling towards freedom."

Aizraujošā statistika

Wed, 17 Apr 2013 07:31:29 GMT

Kā mēs visi zinām, Džons Meinards Keinss, plaši pazīstamais domas gigants un ~~krievu dēmokrātijas~~ mūsdienu makroekonomikas tēvs, bija kaismīgs homoseksuālists ar visnotaļ vaļīgiem uzskatiem (reiz par kādu kundzi viņš savā dienasgrāmatā rakstīja: "Šķiet, esmu mazliet iemīlējies, bet, tā kā viņa nav vīrietis, nespēju iedomāties, kādus soļus nu pieklātos spert.") Kā mēs visi varbūt nezinām, Keinss bija arī kaismīgs statistiķis ar visnotaļ vaļīgiem uzskatiem -- un, paturot abas lietas prātā, nemaz vairs nešķiet tik pārsteidzoši, ka Keinss bija ieviesis tabulas, kuŗās cītīgi iegrāmatoja, kas, cik bieži, ar ko un cik lieliski viņam bijis. Manuprāt, pamatīgi iekabina kaut kādiem tur home videos.

Še vairāk: http://moreintelligentlife.com/story/the-sex-diaries-of-john-maynard-keynes

Turpinām ziņas

Tue, 16 Apr 2013 08:48:18 GMT

Vēl es vakar vakarā atbraucu no Londonas. Sākotnēji bija doma palikt līdz Megijas bērēm, bet tad izdomāju, ko nu tur, ardievas sirmajai lēdijai tāpat esmu pateicis (pie viņas mājas vislaik dežūrēja menti, tamdēļ pinti par viņas vieglajām smiltīm pacēlu vistuvākajā krogā), laiku esmu pavadījis godam, tagad var arī braukt atpakaļ un strādāt.

Bet nu ceļojums bija neaprakstāmi, pretdabiski un neticami lielisks! Padzēros alu ar trimdas takas minējām, apskatījos lampu datorus (vārdos nav iespējams aprakstīt, kā actiņas spīdēja), uzrāpos St Paul's pašā augšā, Portobello Road nopirku 1905. gadā izdotu britu pavārgrāmatu, saēdos visādus britiskos paēdienus, tādus kā bangers and mash, mushy peas un fish'n'chips un ļoti priecājos, ka ar savu tieksmi visur staigāt vilnas žaketēs un ar cepuri es izskatos uz mata kā tie pensionētie silly old leg-before-wicket English persons, kas tur klaiņāja apkārt.

Vārdsakot, nesaprotu, ko gan es domāju, tik ilgi sēdēdams mājās un nekur nebraucot. Bet nu šis pasākums lieliski atgādināja, kāpēc tieši ceļot ir tik lieliski.

Man trūkst vārdu

Tue, 16 Apr 2013 07:33:12 GMT

Labi, beidziet dirsties ar savu politikas bīdīšanu, es mazliet afektā paziņoju, ka esmu mazliet afektā, un man te sāka skaidrot, kā amerikāņi dabūja, ko pelnījuši. Drusciņ tā kā pošlo.