| 2:11a |
kakas pavasarī
Nevaru sevi šajā lēni iesilstošajā un apātiskajā pavasarī saskatīt tikpat žirgti kā tajā nesenajā rudens laikā, kad šo žirgtumu palīdzēja veidot bioķīmiski veicināti apstākļi manī. Ziema kā gadalaiks no šī salīdzinājuma tiek izkļauta, jo neatbilst manai banālajai stāvokļa apcerei (saprotiet mani šādi – nevar runāt par kaut kādu sasalumu garā līdz ar pirmajām leduspuķēm rūtīs, ja mērens sasalums ir visa gada griezumā).
Turpretī pavasarī gan visa daba atdzīvojas, hibernētie lāči mostas no saviem miegiem piesmakušās alās un it kā viss beidzot paliek gaišāk un ciešamāk. Ja vien... Ja vien neskaita to, ka, sniega kārtai nokūstot, pagalmā brīnumaini iznirst plašs, iepriekš apslēptu fekāliju slānis.
Kāds gan cilvēks attiecībā pret sevi vai arī kā cilvēks iepretim citam cilvēkam, cilvēkiem un cilvēcietēm manī tagad mīt? Par daudz “cilvēcisko” vārdu iepriekšējā teikumā – kaut kā vajadzēja tos bezgaumīgi bezbēdīgi izraut ārpus sevis. Netīkami, ka pēdējā laikā tik daudz nākas nodarboties ar savu pārdzīvojumu vardarbīgu izraušanu ārpus sevis. Tā ir gluži kā riskanta, ķirurģiska manipulācija – šobrīd nav sakarīgu pārstrādes rīku attiecībā uz pieredzēto un notiekošo. Kas notiek? Aizraušanās ar liekām un neatbilstoši ielasošām stratēģijām.
Pārstāt. Pārstāt domāt un redzēt vēstījumu tur, kur tāds netiek skaidri artikulēts. Tur, kur nepastāv tāda pati iztēloti pārsātinātā pievazātība kā manā pasaulē.
Pat caur it kā labi iepazīto un labo tiek konstruēts apdraudējums - komunikācijā uztvertais kaut kā spocīgi sašaurinās, kad cilvēki jau priekšlaicīgi tiek skatīti kā kaut ko konkrētu vēstoši simboli, tādējādi atņemot viņiem subjektivitāti.
Kur vispār palika pretrunas kā virzītājspēks? Kur palika pasaule kā teksts? Tagad ir wanna-be edgelord pasaule?!
Kāds svarīgs seniors šodien man teica, ka “pat tava sadomātā mazvērtības apziņa ir provokatīva.” Lai tā būtu. Sajūtu sevi gan kā niecīgu, gan arī kā jauno un daudzsološo riebekli.
Piedodiet, visi (“visi” nezina, kas viņi ir, visi ir visi). Pašreiz mana “neskatīšanās apkārt”, ir mana izdzīvošana (sveicināta atpakaļ, pubertāte!).
Peace out, himera paliek hibernācijā. |