| 9:01p |
pirmais un ne-pēdējais ieraksts
labvakar! es tikai gribu kaut kur atskaitīties par to, kas notiek man apkārt. pēdējā laikā viss mani tieši un netieši skarošais ir kodīgs, traks un reizē arī uzbāzīgi eiforisks. šodien palīdzeju pāris vecāka gada gājuma (bet apstākļu un hierarhisko struktūru dēļ gandrīz vai pat atsevišķos gadījumos pilnīgi līdzvērtīgiem sev!) indivīdiem interpunkcijas jautājumos. vismaz kaut kāds dzīves aspekts, kurā samanu savu niecīgo derīgumu. cita starpā - vakardien mani gandrīz padzina no vienas no savām neskaitāmajām mājvietām. vispār jau esmu pasaules pilsonis - es varētu diezgan bezkaunīgi gandrīz vai nospļauties par to, ka kādā vietā, ko tikai ļoti piepūloties un aizžmiedzot ciet acis varētu dēvēt par mājām, ir kāds sociopāts, kas grib mani izspiest no manas apdzīvotās telpas. Domestiski (zinu, jā, man arī sāp, ka es te lietoju tādu apzīmējumu) vardarbīgais sadzīves teātris liek man kā šī inscenējuma varonim attālināties. un ko tad citu var iesākt, ja nu tikai aizgrimt apcerē par to, kas mani grauj? nu, viena tante bārā teica, ka dimanti slīpējoties grūtībās. laiks izmērīt un pārbaudīt to, cik asi gadu laikā kļuvuši mani stūri. tagad jau izklausās, ka es heroizēju banalitātes, bet lai nu būtu. tāda nu ir šīs kaunīgās himeras izteiksme! ziniet, ko man vēl viena tante agrāk teica? to, ka Bībeli nevar uztvert nopietni, jo tur cilvēks ir kā avs. tas esot stulbi. novēlu jums visiem iemācīties labāk atšķirt aunus no avīm! |