odrija p. - Post a comment

ka ar uzrunas formu'' Dakter!'' no īstas Dakteres kā pērlītes birst jautājumi par astāzijām, frontālo un perifēro daivu, perifērajām perēzēm un pseidobulbāro sindromu...gribot negribot ir nenormāls kauns atbildēt kļūdoties un ar vārdiem ''nu''un ''kaut kur kaut kā iedarbojoties''....ehh....
un jautā tikai man....kabinetā 10 cilvēki, bet jautā tikai man.
un tā ir visur un vienmēr.
nu tā ka izkausina līdz pēdējam.
vai nu no manis plūst nenormāla stulbuma fluīdi un visi grib mani iegāst?
vai nu no manis plūst ''es-visu-zinu''fluīdi un visi grib atpūsties?
man šitā te situācija dzen izmisumā.
jo nekad man neizsprukt.
vai tiešām tā tagad būs sešus gadus?

un no vakardienas dustīšanās ar analīžu noņemamo adatu mana vēna ir nepakustināma.
un ietonēta.
un Latvijas medicīnas sistēmā visi viens uz otru kliedz un ir nemanāms haoss.
ka man nepatīk nekārtība un bomži.
un kapēc tie bomži slimo vairāk? un viņus visu laiku jāaiztiek?
uff.
ka smird.
ka sapūtīšu es viņus ar parfīmu.

atkāpes man patīk.
filma ''ostrov'' bija mūsīga.
un oranžā sega silta.
asaras krita no actinam kā mazas apaļas bumbiņas.
par sadarīto un to ko varētu sadarīt.
negribās man vēl mirt.
negribās.
un uz salas dzīvot arī būtu visvieglākais.

vakar man virsū bija 7iņi viņi.
mazie.
briesmonīši.
taisīja man operāciju un spiedza nelabi nelabi skaļi.
un vēl viņi pateica ka es esmu baigi baigi mīļa.
samierinot visus.
samīļojot visus.
mīlot.

piepildinoši
un
nogurdinoši