odrija p. - Post a comment

na na naa
na na naa

esmu priecīga.
ka dzīvoju.
un vakar nenokritu no 6ā stāva ar liftu.
mēs ar savu dārgo stundu pavadijām manā aizvēsturiskajā liftā [starp 5 un 6 stavu] un gaidījām avārijas dienestu.
vakar gan es nebiju tik laimīga.
jo nebijām vieni.
man piemetās mana veģitatīvās distonijas, klaustrofobijas lēkme ar lielu vēlmi izdalīt šķidrumu no visām vietām...
kā arī bada sajūta. [līdz bija karpeļi un mērce(tikko nopirkti,smaržojoši), no šodienas es staigāju ar dakšiņu somā...]

un vēl es vakar gribēju kko negantu izdarīt ar iestādi kuras reklāmā keišs groza dibenu jo viņi man nevarēja sniegt nevienu avarijas dienesta telefonu, kamēr 112 atbildēja ka būs klāt pēc 40minūtēm , uz ko es teicu ka būsu jau nomirusi no bailēm, un viņi man respondēja: ''Nu tad vajadzēs taisīt bēres!''
kas notiek?
ok, vakar nebija tā pati katasrofālākā situācija, bet ja citā briesmigākā gadijumā man šitā atbildētu es... nenovaldītos.

kazi varbūt tā viņi atbild uz katru zvanu...

bet mēs ar dārgo palūdzāmies, pateicām ka mīlam viens otru un gaidījām ka varam arī nokrist.
šādas reizes māca daudz.
novērtēt.
ka pukst.
sirds.
un tik vien to.
neko citu jau nevajaga.
dzīvot.
tik daudz tas man.