katodstars ([info]katodstars) wrote on December 1st, 2017 at 11:14 pm
Beigtos aparātus mēs izvadam pa Zelta Taku
Ir tāda viena īpaša, vārdā nesaukta vieta, kurā nonāk visa man/manam darbam/maniem krāmu dīleriem vairs nevajadzīgā aparatūra. Kā dēļ vārdā nesauktā? Tas taps skaidrs no tālāk pārstāstītā. Tā šķietami ir vieta aiz kuras sētas beidzas jebkādas normas - gan sabiedrības, gan pilsonības, gan, nu, jā, darba drošības. Aiz šīs betona sētas un pamestās sarga būdiņas sākas Anarhija. Šī vieta nav Tolmeta konveijers ar smago mašīnu rindu pie tā, šeit katram apdrupušajam busiņam ir "individuāla pieeja". Es šaubos, ka kāds no tiem cilvēkiem, kuri mani un citus drazas vācējus sagaida uz apdrupušās betona rampas ir pilsonis. Nu, var būt tikai pats vadītājs, bet viņam bez manis iedomātās pilsonības ir daudz citi sertifikāti. Nu, piemēram, arī "atbildīgais par radiācijas kontroli".
*
Reizēm atbraucot metāla uzpircēji garlaikojas, jo nav klientu, reizēm nākas stāvēt rindā ar citiem bulku vāģiem un busiņiem, kuri ir atveduši savu ikdienas sirojumu, garažā satīrīto vai darbā nozagto. Reiz tā rindā gaidot skatījos pieņēmēja darba ritumu. Gan jau katram no mums reiz sakrājas kāda kaudzīte ar melno metālu, kuru šķiet bezjēdzīgi vest uz pieņemšanas punktu, jo tas taču neatmaksāsies. Un droši vien šķiet, ka tā taču domā jebkurš cits cilvēks. Nop. Lūk, ainiņa man priekšā - ienāk onka, kuram tašiņā ir divas mātesplates. Viņš tās pasniedz visai kolorītam uzpircējam, kurš ar ierastu kustību no tām nohujārī alumīnija radiatorus un uz virtuves svariņiem nosver tos atsevišķi no pašām mātesplatēm. Onka dabon savas pāris monētas un aiziet. Kā un kāpēc viņš uz šo nekurieni ar tām ir ticis es pat nestādos priekšā. Šķietami šī vieta ir pa ceļam tikai uz mežu vai pamestiem dārziņiem.
Nākošā ainiņa - pie ēkas piepurkšķina brūnganzils pasāts, kura brūno krāsu sastāda tik lieli rūsas plankumi, ka šķiet šis brauciens mašīnai ir pēdējais. Bet, nē, izkāpj onka (kuram pēc kustībām spriežot arī tā kā velk uz pēdējo braucienu), paver bagažnieku, pret kura stiklu spiežas līdz ūkai piekrautās mantas, izvelk no tā mašīnas radiatoru un vēl kaut kādu bleķa gabalu un nodurtu galvu dodas uz ešafotu svariem.
*
Laiks ir nauda. Arī šiem cilvēkiem, kuri trijatā sasēduši tāda Ford Transit priekšā, kuram tilti pie virsbūves turās vien ar krievu lamuvārdiem, akmeņainiem dubļiem un veco zilo izolenti. Un gaidīšanas laiks rindā nozīmē pazudušu laiku, kurā viņi nevar skaldīt čuguna vannas vai zāģēt savu veco Golfu, kurš tehnisko apskati neizietu arī Āfrikas vidienē. Bet nervozi no rindas kļūst arī galvenais pieņēmējs, kuru no citiem atšķir daudz skaļas balss. Un tad no viņa birst tādas pērles kā, piemēram, klientam dzirdot "Дайте же мне отебатся от человека!!!" *1 vai "Ты привёз 10кг аллюминия и столь ХУЙНИ? Кто-же будет это разьбирать??" *2
*
-"Kas Tev ir viss šajā kastē?"
-"Nu, nezinu, hlams."
-"Nu, labi, pierakstīsim kvītī kā "hlams". Mums vienīgajiem ir tāda kategorija."
*
Ir jauka vasaras pēcpusdiena, iespējams, piektdiena, kurā pēc darbā izjauktās apraides tehnikas nodošanas metālā varētu laisties uzreiz uz mājām. Piebraucot pie vārtiem apjūku redzot, ka pagalmā ir milzīgs baltu dūmu mākonis. Pie manis pieskrien viens no tehnikas "bendēm" sakot, ka, "eu, klau, mums te balons uzsprāga, zini, mēs šodien nevarēsim pieņemt Tavus metālus. Atbrauc rīt no rīta". Ā, ok. Uzsprāga balons. Skaidrs. Tāda ikdienišķa lieta, hehē. OK, OK, piebraukšu rīt. No rīta tur viss kā parasti, ļauži uz rampas pīpē, iesmej par kāda atnesto magnētisko alumīniju un kārtējo reizi manas tehnikas paliekas ieskaita zem kategorijas "hlams".
*
Iztukšojot mašīno no bezformīgajiem bleķa gabaliem atjēdzos, ka man vairs nav mašīnas atslēgu. Mana kaste stāv šķērsām pie rampas un neļauj izkrauties citiem iepriekš aprakstītajiem tēliem. Manu panisko atslēgu meklēšanu pamana viens no uzpircējiem, kurš ar savu biedru palīdzēja man izkrauties.
-"Pazaudēji atslēgas?"
-"Amm, laikam, bļa, jā!"
-"Redzi, viņš ir tāds aizdomīgs, man šķiet, ka bāza kaut ko kabatā" un pārāda uz mūžām naidīga izskata čirkainu krievu. Viņš, protams, atbild lai no viņa atpišas. Vārdu apmaiņa turpinās līdz jautātājs otru pagrūž, iebāž viņa pufaikas kabatā roku un "izvelk" manu atslēgu. Visi smejas, bet es nesaprotu kas īsti tikko notika. Izrādās, ka kraujot bleķus tiešām esmu zemā pazaudējis atslēgu, bet vietējam trollim, kurš tās atrada to vien vajadzēja lai pasmietos par kolēģi un stipri samulsinātu mani.
*
Šodien savā pēdējā atvaļinājuma dienā nolēmu atbrīvbot garažu no kaudzes ar tukšiem kompju korpusiem un citām lietām, kuras kritušas flekša un fēna priekšā. Viss uzpircēju pagalms pārvērties ainavā kā varētu izskatīties mēness virsma pēc lietus gāziena. Visur riebīgi, dubļaini krāteri, kuru šķidruma ķīmiskais sastāvs varētu pazudināt neuzmanīgu kāpēju. Labi, ka biju atbraucis kedās. Izejot ierasto rituālu auto svariem un tukšojot bulku vāģa saturu vienā no skārda konteineriem, jūtu kā kedā žļurksotšais šķidrums kož kājā. Nez, var būt iekāpu akumulatoru skābes piesātinātā peļķē? Gar mani lēni un dziļdomīgi noiet cilvēks, kuru te iepriekš manījis neesmu. Tomēr viņš ir manīgāks kā es un ievēro, ka ar visu kopā, konteinerā iemetu arī kādas telefoncentrāles ķesku. Viņš pienāk pie manis un sāniski kā tablešu dīleris klubā man jautā "Tev ir vēl kaut kas no centrālēm?". Es pārsteigumā izdzirdot latviešu valodu atbildu, ka, jā, ir gan. Pēc brīža cilvēks atgriežas pie manis un "caur padusi" iedod man mazu lapiņu ar savu telefonu un piesaka lai to fiksi iebāžu kabatā tā, ka neviens no uzpircējiem neredz. Man nav ne jausmas kā dēļ tāda slepenība, bet ieslidinot lapiņu kabatā pamanu, ka cilvēks iekāpj savā zilajā bulku vāģī un aizbrauc. Vēlreiz izbraucot caur svariem un uzzinot, ka šodien man kešs nespīd, saņemu rūtiņu lapu ar citā dienā saņemamo summu. Priecājoties, ka kāja nav saēsta tiktāl, ka no tās kristu nost keda, dodos prom. Bet tikko ārpus anarhijas vārtiem mani sagaida ... zils bulku vāģis, kura rezidenti ar mani grib aprunāties. Izrādījās kā jau gaidīts - viņi ir vieni no sirotājiem, kuri domāja, ka arī esmu tāds pats. Izrādījās, ka mums ir kopīgs paziņa, plus viņiem uz izjaukšanu spīd iekārta, kuras daļas mani kā reizi interesē.
*
Šai vietai ir liels pluss - redzot jebko viņu izjauktās tehnikas kastēs to drīkstu ielasīt sev un atpirkt no viņiem. Žēl tikai, ka neviens no viņiem pilnīgi nemaz nerubī ja viņi jauc ārā kaut ko vēsturiski vērtīgu vai potenciāli pat noderīgu. Vairākas reizes ir bijis, ka pamanu daļas no kā tāda, kam esot vienā gabalā tas būtu bijis vērtīgs vai nu priekš darba, kolekcijas vai vienkāršas pārdošanas tālāk.
Diemžēl, nevaru atrast failiņu, kurā biju piefiksējis arī citas ainiņas no šīs vietas, tā dēļ atliek vien spilgtākās.

*1 - "Ļaujiet taču man atpisties no cilvēka!"

*2 - "Tu atvedi 10kg alumīnija un tik daudz sūdu? Kas to visu te jauks ārā??"
 
( Read comments )
Post a comment in response:
From:
Username:
Password:
Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Subject:
No HTML allowed in subject
  
Message:

Notice! This user has turned on the option that logs your IP address when posting.