katodstars ([info]katodstars) wrote on October 2nd, 2017 at 12:53 am
Nezinu kas kuru pievelk - es krāmus vai krāmi mani, bet kad kārtējo reizi esmu ieniris kādā krāmu kaudzē, gar acīm zib vien tehniski plāni par to kam maksimāli novilkt agoniju savā garažā vai pagaldē, kam lemt nonākt kastītē un aizbraukt uz citu zemi, bet kam ļaut izslīdēt caur savām alkatīgajām plaukstām un ļaut rast jaunu dzīvi metālceha domnā. Bet ne šoreiz.
--
Tas cilvēks nomira kaut kad pavasarī. Daudzas cīgu pakās sakrautās detaļiņas un ar tabakas nosēdumiem aplipušās radiostacijas lika noprast, ka viņa dzīves paradumi varētu būt pie vainas tam, ka mēs, maitu lijas, saplosam viņa dzīves guvumu bez viņa paša klātbūtnes. Diez vai tas brīdis pienāca gaidīts, jo kopš pavasara nepāršķirtajā kalendārā vēl aizvien bija kā svarīgi atzīmēti pasākumi, kuri notika jau bez viņa klātbūtnes. Bet ne jau par to, ka man būtu tā cilvēka žēl ir stāsts, nē, es viņu nekad neesmu redzējis. Nu, var būt esmu, kad ik pa laikam gar šī cilvēka sētu ar kursabiedriem bremzētā solī gājām dzert kaut kur sagādātu alkoholu.

Es protams, saprotu, ka pie vainas var būt Padomju psiholoģiskā un tehniskā mantojuma kokteilis un iespēja vākt visu iespējamo brīdī, kad cilvēki saprata, ka rietumu pasaulei nafig nav vajadzīgs Padomju mantojums. Es saprotu, ka cilvēkam var šķist, ka viss taču noderēs. Tomēr sastopoties ar četriem šķūnīšiem ārprāta es sapratu vienu svarīgu lietu, kas mums, krāmu apsēstajiem ir īpatnēja - mums katram ir savs krāmu lietderīgās uztveres diapazons. Tas ir, katram ir kāda "vērtību skala", kuras apakšā ir mazāk interesējošās lietas, augšpusē - interesantākās lietas. Un tiekot pie aizvien interesantākām lietām un ceļot šo skalu augstāk, arī skalas apakšējā daļa ceļas uz augšu un tas, kas bijis mazāk interesants kļūst neinteresants un tiek izmests ārā. Bet, acīmredzot, ir cilvēki, kuriem šīs skalas apakšējā mala visu laiku tā arī paliek stāvot pie nulles lai cik viņiem daudz jau būtu. Un nāk vēl un vēl klāt, vairāk un vairāk. Un viss paliek.

Iedomājies, cilvēk, Tev vajag sīkumu glabāšanas infrastruktūru un Tu atrodi lielisku infrastruktūras būves ķieģelīti, kuri Tev ir pieejami vairumā - MAXXXIMĀ nopērkamo ēdienu trauciņi. Nu, tur sveramais rosols, griestais speķis, biezpiens. Un Tu darbojies pa saviem krāmiem, Tu jauc aparātus, ber skrūvītes šajās kastītēs, lodē no platēm detaļas un arī ber kastītēs. Tiesa gan, ir problēma, Tev biežāk vajag to rosolu un speķi kā Tev tās kastītes piepildās ar skrūvītēm, vadu galiem un plastmasas ripiņām. Bet nevar taču šo mūžīgo kastīšu plūdumu ievirzīt miskastē! Tu ne tikai turi simtus kastīšu ar nekam naher nevajadzīgiem sīkumiem, Tu sāc turēt kastes, kurās ir maisiņi, kuros ir šīs rosola kastītes un mīkstie speķa trauciņi. Un tas viss aizņem šķūnītī vietu. Blakus kastēm ar tukšiem izjauktas tehnikas korpusiem, desmitiem transformatoru, saurbtiem tekstolīta gabaliem, sapelējušām grāmatām, nu, un, protams, žanra klasikai - apaļajām konfekšu "Piena Lāse" kastītēm, kurās sabērtas sarūsējušas naglas un skrūves ar norautiem krustiņiem. Jo ja nu šķūnītī jāpiehujārī vēl viens plauktiņš uz kura likt kastes. Ar maisiņiem. Kuros ir kastītes.

Nē, nu OK, kastītes ir normāla lieta, kurā turēt kaut kādas tematiskās lietas līdz tās apnīk, saplīst, vai tās pārdod. Tomēr es nespēju aprakstīt to, cik viens cilvēciņš spēj salasīt daudz nožēlojamā stāvoklī esošu materiālu šajās kastēs. Kā teica cilvēks, kurš mani uzaicināja palīgā krāmēt šo iedzīvi - tās ir tā saucamās "labo cerību kastītes". Tajās liek lietas, kuras uz sitiena nav vajadzīgas, arī nākotnē tām nav redzama reāla pielietojuma, bet tās ir pilnīgi normālas detaļas, kuras žēl izmest un kuras tik tiešām nākotnē varētu ievajadzēties. Un tad tās krājas. Par tām aizmirst. Tās izbirst. Apput. Tajās satek ūdens. Un lai gan šajā brīdī tā kā vajadzētu apdomāt vai šīs lietas jau nav izslīdējušas ārpus vērtību skalas, tas nav jādara, ja vērtību skala sākas no nulles. Un tas man ir vienīgais izskaidrojums kā dēļ no plaukta, kurš ir mitrāks un dziļāks par Lienes ielas meiteņu vāverēm, man izvelkot samudžinātu vadu kasti, aiz tās atklājas vēl viena tāda pati kaste, kura acīmredzami nav kustināta gadiem, tā ir sapelējusi un peļu saēsta, kā dēļ pat netiek šķirota, bet atgriežoties no lūžņu kaudzes, kurā šīs kastes izmetu, plauktā vēl atrodas pusotrs pāris čībiņu. Maiss ar apenēm. Un maiss ar ... (wait for it) ... kastītēm. Un, protams, aiz slapjajām grāmatām atklājas vēl viena žanra klasika to cilvēku mājās, kuri nemāk lietot DVD atskaņotāju un internetu, bet attaisnojas ar to, ka "analogais ieraksts taču ir krutāks" - VHS kasetes ar pornu, kuras ar adatu printeri vai rakstāmmašīnu marķētas kā "ļoti stipra erotika".

Tu, mans dārgais lasītāj, droši vien kaut ko ik pa laikam skrūvē, vai ne? Es ļoti ceru, ka Tev ir normāls skrūvgriežu komplekts, kas Tevi pilnībā apmierina, Tu saproti atšķirību starp PH, PZ, FD un pārējiem un, OK, kā jau mums visiem Tev ir kaut kādi daži mīļie apmuļļātie skrūvgriezīši, kuri jau ir tik ilgi, ka, nu, bāc, lai jau ir, bez tiem instrumentu atvilktne Tev kļūtu sveša un bezdvēseliska. Tomēr tas brīdis, kad es krāmēju nost šī nelaiķa darba galdu ... ai, nē, īsti ne daba galdu, bet vairākas kopā sabīdītās virsmas, kuras bija kā darba ... vide,  es krāvu un krāvu instrumentus vienā koferī un domāju vienu - Āāāāā, nu, bāc, visi skrūvgrieži un stangas ir tik nolietoti un nolaisti, kā dēļ es tos nevaru vienkārši izgāzt ārā lūžņu kaudzē pie iepriekš minētajiem tukšajiem tehnikas korpusiem? Jo arī citi, kuriem šie instrumenti paliek tajos redz kaut kādu vērtību, kura ir virs metāla vērtības. Lieki. Jo tajā brīdī kad kāds tā vietā lai kaut Depiķī nopirktu pāris pilnīgi lietojamus skrūvgriežus, noraus skrūvei galvu ar šīm paliekām no laika kad es vēl čurāju biksēs, tad tā būs viņa paša vaina, ne mirušā radinieka gara naids. Akjā, un šīs atbrīvotās virsmas atbīdot vienu no otras atklājas, ka dažām no tām, kuras nebalstās uz tukšām izjauktas tehnikas šasijām vēl ir pilnas atvilkntītes, kuras šī darba virsmu kompozīcija neļāva virināt gadiem.

Da labi, OK, es, protams, neesmu nekādas perfektās kārtības uzturētājs, es arī reiz dzīvoju rūpnīcas kojās ar viena rinķa elektrisko plītiņu istabā ar darba galdu un izvelkamo gultu. Bet lai cik zem plītiņas būtu pabirušas drupačas un cik es ar roku noķēru peles, es tajā istabā nepīpēju. Nu, galvenokārt, jo es vispār nepīpēju, bet arī tāpēc, ka blakus istabiņā dzīvojošais pensionārs Peksis (kurš būtu atsevišķa stāsta vērts) pīpēja istabā un tas bija visai riebīgi. Bet šodien mēs pabijām arī mirušā cilvēka "kārtīgajā" darbnīcā. Es neturpināšu par kastītēm, jo tas attiecās uz visām telpām, kur mēs pabijām, no appīpētās radiostacijas ekrāna nācās noslaucīt tabakas kvēpu kultūrslāni (jo nekulturāls cilvēks nebūtu pīpējis cigārus, kuru kastītēs taču arī var sabērt tik ļoti vērtīgos Padomju laiku nodzeltējušos vadu galu kembrikus) tomēr es nesaprotu kā var būt tā, ka darbnīcas vienā pusē ir galds ar radiopārraides aparatūru, bet otra siena ir kā, nu, nezinu, 1900. gada staļļa plaukts, kurā stāv gan sarūsējušas ķēdes, gan visādi āķi, milzu skrūves un citas gaaadiem nekustinātas lietas. Un ne dizainisks plaukts kā kādā lauku krodziņā pie Gaiziņa, kurā ieskriet pēc mednieku desiņām un kraķīša, bet tāds plaukts, kuru bomzis-milzis varētu izlauzt no sienas, iemest meža ugunsgrēkā un tad salasīt nesadegušos bezformīgos metāla gabalus un nodot točkā lai citā točkā paslepus paņemtu 200L etanola mucu uz pohām.
--
M
an nav ne jausmas ko es darīšu un kāds būšu pēc gadiem 30 vai 40. Es pat īsti nezinu tā skaidri ko es gribētu darīt un vai nebūšu jau pārstrādāts vispasaules bioreaktorā. Bet es aizvien skaidrāk apzinos kāds es negribu būt. Un lai gan es šajā ex-computing-radiopunk kloākā atradu šo to savai aukstajai sirdij tīkamu, tomēr šī apziņa varētu būt vērtīgākais tur iegūtais.
 
( Read comments )
Post a comment in response:
From:
Username:
Password:
Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Subject:
No HTML allowed in subject
  
Message:

Notice! This user has turned on the option that logs your IP address when posting.