|
|
Wednesday, March 8th, 2006
|
7:45p - Stilu nedrīkst lauzt!
Kā jau parastā darbadienas rītā, sešos devos laukā no savas bloka mājās (nosaukt to par "savu" gan nebūs pareizi, jo man pieder tikai nieka 2 istabas), uzvilku savus siltos, lillā dūrainīšus, bet cepuri iebāzu somā. Ne jau nu tāpēc, ka ārā nebūtu auksts - stilu taču nedrīkst lauzt! Svēta lieta.
Soma man tāda apdriskāta, brūni pīta, vairāk piederīga vasarai, bet man ļoti mīļa, pietiekami ietilpīga man, juceklīgajai meitenei:) - es vienmēr visu aizmirstu mājās, drošības pēc neko no somas neņemu ārā (reiz es aizmirsu par šokolādes sieriņu, jautri pēc tam to ķepu iztīrīt ārā). Draugi vispirms griežas pie manis, ja tiem ko vajag, vakar viņi bija sašutuši, ka man somā nav drošības adatas - paskaidroju, ka diemžēl es ar tādām rīktoies nemāku un tāpēc līdzi nenēsāju, esmu tāda diezgan "neadvancēta."
Tātad, iznācu no mājas, cauri pagalmam izgāju uz ielas un nokļuvu iepretī 4. trolejbusa pieturai. Man nekad nav paticis iet pāri ielai, kur nav luksoforu vai zebru. Nu, es esmu tik bailīga, ka bieži vien nostāvu ielas malā vairākas minūtes, līdz pārdroši dodos, atvainojiet, skrienu pāri, lai izraisītu sašutumu autobraucējos. Vispār, ja notiktu pēc mana prāta, es liktu visu asfaltu nokrāsot baltās strīpās.
Ak, atkal jau aizrunājos, tātad man pretī slējās 4. trolejbusa pietura, 6 no rīta, par laimi, nav īpaši daudz mašīnu, tāpēc devos pāri, nostājos pieturā zem jumta, kaut nesniga un nelija - tas man tāds ieradums. Uzcītīgi lūkojos uz stūri, no kurienes parasti izbrauc ceturtais ragainis.
Jā! Esmu atnākusi tieši laikā - tur jau viņš redzams.
Ierausos iekšā, sameklēju divdesmit santīmus, kā jau čakla (haha) meitene devos pie sēdošā konduktora - sirma večukiņa ar baķenēm un ar vecmodīgām brillēm uz acīm - teicu labrīt un sniedzu naudu. Viņš izskatījās dikti norūpējies un īgns, ka es centos viņu uzmundrināt, pukojoties par šausmīgi auksto laiku, tad vēl kaut ko nomurmināju par dārgajām biļētēm, bet konduktors mani ignorēja. Ievēroju šiltīti uz krūtežas, rakstīts - Dmitrijs Šeškins, skaidrs, varbūt viņš nemaz latviski nerunā, izgāzos kā veca sēta:)
Nedaudz samulsusi nosēdos trolejbusa aizmugurē un knibināju savu mūžseno somu, līdz vienā no pieturām iekāpa riktīgs vecis ar pižiku galvā (nekad neesmu varējusi saprast šo cepuru jēgu), baisi resns un viņš, iedomājaties, nosēdās, pareizāk sakot, smagi nokrita uz krēsla blakus man, kaut trolejbusā bija brīvas tik daudzas vietas!
Tā nu braucām apmēram desmit minūtes, kad es pēkšņi salēcos - pižikotajam vecim iezvanījās telefons, bet visvairāk mani sabiedēja viņa dārdinošā balss.
ĀĀĻO! Ja v Troljik!
Jauki, es nodomāju, bet neko tālāk nepaspēju nodomāt, skaļā balss biedēja prom domas. Apmēram pusotru minūti viņš "sabļaustījās" ar otrā vada galā (tas tāds epitets) esošo cilvēku un, paldies Dievam, beidzot atskanēja jaukie vārdi : Davai, vstrechista! POKA!
Pēc pārdesmit sekundēm es izkāpu no trolejbusa un, jauki svilpodama un palēkdamies vien, devos taisnā ceļā uz gaļas paviljonu.
(comment on this)
|
|
|
|